JĀNIS, KURŠ MOČIEM DZĪVĪBU IEDVEŠ
Kamēr runājamies ar Jāni Skruli par “Pīterdīnas ryucīni”, pagalmā ierūcina sarkana “Jawa”. “Re, vēl viens Jānis ir klāt! Iepazīstieties, mans brālēns — Jānis SARKANS,” ar sirmo, bet žiperīgo vīru mūs iepazīstina saimnieks Jānis.
Savu jaunības dienu, 1966. gada izlaiduma sarkano “Jawu”, Jānis Sarkans akurāti noliek uz pēdas un ir gatavs sarunai. Jānis ir caurcaurēm bērzgalietis, bauda pensionāra dzīves priekšrocības. “Esmu dzimis Vōverūs, bet tā jau visu dzīvi pa Bērzgales pagastu. Prom biju divus gadus, kad dienēju armijā. Tolaik tas bija tāds kā gods. Ja kuru neņēma armijā: kas tu par puisi? Pēc armijas kādus gadus septiņus astoņus strādāju Rēzeknes Piena konservu kombinātā, pēc tam sovhozā. Iedeva dzīvokli, Rēzeknē kombināts dzīvokli neiedeva. Deva tikai tiem, kuri no Baltkrievijas iebrauca. Speciālistiem. Mums piedāvāja tikai kopmītni,” stāsta Jānis. Savu darba mūžu viņš aizvadījis pie auto stūres — gan Rēzeknes PKK, gan sovhozā, gan pēcāk pagastā. “Par šoferi strādāju visu mūžu, par priekšnieku neesmu bijis, bet daudz priekšnieku esmu pārdzīvojis,” teic Jānis. Kad krīzes laikā pagastā pēkšņi samazināja algu, Jānis nolēma savos 60 gados iet priekšlaicīgi pensijā: “Man aprēķinātā pensija bija lielāka nekā alga. Izvēlējos pensiju, lai gan varēju vēl pastrādāt.” Tieši tad arī sācis ņemties ar motocikliem. Vispirms restaurējis savu jaunības dienu “Jawu”, ar ko braukts i pa ballēm, i pa kāzām. “Mašīnu tad nebija, bet uz balli gribējās. Uz moča pat četratā braucām. Braukājām i dzēruši, i nedzēruši
(smejas).
Tad varēja. Tagad jābūt skaidrā, jābūt papīriem līdzi, jāiziet tehniskā, jāsamaksā ceļu nodoklis. Sezonā nobraucu ap tūkstoš kilometru, ceļu nodoklis — 34 eiro. Cik ir “VW Golfam”? Nedaudz vairāk par 40 eiro, un braukt var visu gadu. Ja tā padomā: kur taisnība? Ar traktoriem arī brauc pa ceļiem visu gadu, bet ceļa nodokļa tiem nav. Būtu vismaz tik daudz kā motociklam,” pukojas Jānis Sarkans. Nu jau Jānis Sarkans restaurējis ne vienu vien motociklu. “No šķūnīšiem, pažobelēm puiši velk laukā savus vecos
zirdziņus
un nāk pie manis, lai iedvešu dzīvību. Ar vienu moci veselu gadu ņēmos, bet, kad atdevu saimniekam, šis to pat nepazina, pat neatcerējās, kādā krāsā bijis viņa dzelzs zirdziņš,” stāsta Jānis. Par savu vaļasprieku Jānis saka tā: “Laika pensionāram gana, steigties nav kur. Man
fazendas
nav, lopus neturam, dārziņš minimāls. Ko es istabā darīšu? Pa ziemu izsēžos. Eju uz garāžu. Dēlam arī interesē tās lietas: kā sāk ķimerēties, tā par visu citu aizmirst.” Jānim arī tēvs bija Jānis. “Esmu Jānis Jāņa dēls. Tolaik jau neskatījās žurnālus, seriālus un nelika tādus vārdus, ko knapi var izrunāt. Kādreiz bija daudz Jāņu, daudz Pēteru. Jāņu diena bija lielāki svētki nekā dzimšanas diena,” rezumē Jānis Sarkans.
Līgojati, līgojati,
Nav vairs tālu Jāņa diena —
Šī dieniņa, rītdieniņa,
Parīt pati Jāņa diena.
Aleksandra ELKSNE
AUTORES foto
Komentāri