Vēsturiskie fakti liecina, ka Latvijā, laikā no 1941. gada vasaras, kad teritoriju ieņēma vācu karaspēks, līdz tā paša gada oktobrim, tika iznīcināti gandrīz visi ebreji. Kopumā Latvijā bojā gāja 70 tūkstoši vietējo ebreju. Atceros, bērnībā mana vecāmāte stāstīja par Maltas ebreju traģēdiju. Diemžēl atmiņā nav saglabājies neviens uzvārds, ko minēja vecmamma, vien viņas emocijas — šausmas, sāpes… Arī vecmammas draudzene, kāda ebreju meitene, tika nošauta… Braucot uz Daugavpili pie radiem, vecmamma parādīja Stropu mežā kādu vietu, kur masveidā tika slepkavoti ebreji, kur lija nevainīgas asinis… Kas bija tie, kuri centās iznīcināt visus šīs senās tautas pārstāvjus? Par to daudz rakstīts. Daudzi slepkavas saņēmuši pelnītu sodu. Bet bija arī citi, tie, kuri glāba no iznīcības nolemtos. Latvijas Okupācijas muzeja dati liecina, ka Latvijā vismaz 472 iedzīvotāji piedalījās ebreju glābšanā, pasargājot no lemtās nāves ap 400 — 500 ebreju. Pavasarī Latgales Kultūrvēstures muzejā notika Vēstures mirkļu pietura “Ebreji Rēzeknē”, kas bija veltīta te dzīvojošo ebreju tautas vēsturei. Pasākumā piedalījās arī rēzeknietis Edmunds Arcihovskis, kurš dalījās atmiņās, kā viņa ģimene — vecmamma Anna, tēvocis Jāzeps un mamma Jadviga Matuseviči — izglāba Jakovu Izraelitu un viņa tēvoci Haimu Izraelitu. “Tas notika kara sākumā, Rēzekni tikko bija okupējuši vācieši. Kādā naktī pie mūsu mājas durvīm (māja atradās tagadējās Zilupes, Rēznas un Liepu ielas krustojumā aiz krusta) pieklauvēja tēvocis Haims un tēvocis Jaša jeb Jakovs. Haims pastāstīja, ka viņu, Izraelitu, ģimeni prom aizveduši vācieši, bet viņš ar Jašu bija paslēpušies savas mājas pagrabā. “Glābiet mūs,” viņš lūdza. Mūsu ģimenes bija pazīstamas. Izraelitu ģimenei piederēja veikals, kur pārdeva metālu, skārdu, bet Jašam bija sava smēde, viņš bija kalējs. Mūsu ģimenei bija uzcelta jau jauna māja, bet vecā tika pielāgota saimniecības vajadzībām. Tā kā tās bēniņi bija nosiltināti, tad tur arī tika paslēpti Haims un Jaša. Tur viņi slēpās gandrīz trīs gadus, vien vasaras naktīs gāja laukā rudzu tīrumā, paelpot svaigu gaisu. Lai nevienam nerastos aizdomas, vecmamma spainī ielika pārtiku, virsū — runkuļus govij un gāja uz kūti. Saziņai bija signāls: “Burunka, celies!” Tā sauca govi. Tad griestos atvērās lūka un nolaidās virve, kurā vecmamma iestiprināja spaini. Kara laikā mana māte strādāja armijas ekonomijas veikalā par pārdevēju, un, kad ar pārtikas kartītēm ieradās vecmamma, viņa vienmēr nogrieza nedaudz vairāk, lai tiek arī Haimam un Jašam. Maizi gan cepa mājās. Visu slēpšanas laiku vajadzēja būt ļoti piesardzīgiem: mājās dzīvoja arī vācu oficieris. Pēc kara Jašu iesauca armijā, viņš dienēja flotē, pēc tam dzīvoja Rīgā. Astoņdesmitajos gados viņš ar ģimeni aizbrauca uz Izraēlu. Bet Haims dzīvoja Rēzeknē, apbedīts ebreju kapos. Par ebreju glābšanu mana māte Jadviga Arcihovska tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņai tika piešķirts arī Izraēlas Valsts goda tituls “Taisnīgais starp tautām”. Izraēlā ir glābēju aleja, kur pie katra iestādītā koka novietota plāksnīte. Uz vienas no tām iegravēti arī Annas, Jadvigas un Jāzepa Matuseviču vārdi. Pats esmu dzimis 1950. gadā,” pastāstīja Edmunds Arcihovskis.
Aija ZUJA
AUTORES foto
Komentāri