Dzīvē reizēm gadās patiešām melnas dienas: saslimst tuvs cilvēks; uzzini, ka dome iesniegusi tiesā prasību par izlikšanu no dzīvokļa; zaudē darbu — saimnieks paziņo, ka firma tiek likvidēta… Vai mazums iemeslu, kas liek mums uztraukties, pārdzīvot, bēdāties… “Bet es cenšos neraudāt, pat ja tam ir nopietns iemesls,” saka bijusī rēzekniete Ada Isakova, kura tagad dzīvo Vitebskā. “Es ņemu rokās “Glābšanas grāmatu”, lai atgādinātu sev, ka manas šībrīža nepatikšanas un nelaimes nav nekas briesmīgs: tā ir vienkārši dzīve. Ar saulīti, ar puķēm ceļmalās, ar iespēju pasēdēt uz soliņa pie vārtiem, parunāt ar kaimiņieni par mazbērniem, dārzu, laiku. Iespēja sēdēt, staigāt, runāt — vienkārši dzīvot…”
“Glābšanas grāmata”.
To uzrakstījis, pareizāk teikt, sastādījis Latvijā pazīstams literāts Leonīds Kovaļs. Grāmatu 1993. gadā izdevusi Ebreju geto un genocīda vēstures biedrība un izdevniecība “Golfstrim”. Tajā apkopoti geto apstākļos izdzīvojušo cilvēku stāsti. Cilvēce nedrīkst aizmirst šos notikumus. Latvijā tos īpaši atceras 4. jūlijā. Šī diena kalendārā iezīmēta kā Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena (šajā dienā vācieši Rīgā nodedzināja sinagogu ar visiem cilvēkiem). Cilvēkus Rīgā, Rēzeknē, Krāslavā, Viļānos un citur mocīja un nošāva tikai tāpēc, ka viņi piederēja fīrera nīstajai nācijai… Fīrers gribēja iekarot un pakļaut visu pasauli… Paldies Dievam, ka viņam to neļāva. Diemžēl varas pārstāvji to aizmirst… Taču kara un genocīda ellē izdzīvojušo cilvēku liecības ir dzīvas. Lūk, dažas “Glābšanas grāmatā” publicētās liecības.
NO BERTAS BRUKAS PIERAKSTIEM
“.. Nekādi nespēju to saprast… Nolemt iznīcībai veselu rajonu… Savākt cilvēkus, visus bez izņēmuma, vecus un jaunus, un dzīt pie iepriekš sagatavotām bedrēm. Mest tajās dzīvus… Pēc tam apliet ar degvielu…
Gestapovieši izklaides labad turpināja šaut šajā kustīgajā masā…
Pēc grautiņa uz slimnīcu atskrēja rentgenologa sieva, ārste Livšica, kurai bija izdevies izkārpīties no bedres. Viņa bija apdegusi, sakropļota. Stāstīja, ka cilvēkus meta bedrēs un dedzināja.
… Es visu laiku atceros, kā mēs pārdzīvojām šo nelaimi, kā rādīju vāciešiem izziņu, ka es esmu ārste, slimnīcas Infekcijas nodaļas vadītāja. Geto komandants Gatenbahs pat vēlāk teica, ka slimnīcas Infekcijas nodaļas darbinieki tiks iznīcināti pēdējie.
Atceros, ka vairākas reizes saņēmu sitienus ar laidni. Vēlāk, kad mani kopā ar meitu un trīsgadīgo mazdēlu sāka grūst mašīnā, šī izziņa, paldies Dievam, palīdzēja, viens vācietis mūs palaida.
Atceros, kā mums, “apžēlotajiem”, vajadzēja uz ceļiem tupēt uz slapjā bruģa un skatīties vienā punktā. Mans mazdēls, trīs gadus vecais Toļiks, visu laiku prasīja, vai viņš pareizi stāv. Un drebēja no aukstuma kā apses lapa.
Kad vakarā atgriezāmies mājās, visi dzīvokļi bija tukši. Kad pavisam satumsa, no darba atnāca kaimiņi, divi brāļi, kuru ģimenes tika iznīcinātas. Viens no viņiem pārgrieza sev vēnas, otru es visu nakti sargāju, bet mana meita centās viņu nomierināt. No rīta atskrēja mans vīrs Žeņa, kuru iepriekšējā vakarā aizsūtīja uz darbu pilsētā. Žeņa uz mums skatījās un neticēja, ka esam dzīvas. Tepat gulēja nogalinātie: māte un bērns…”
Rīt, 4. jūlijā, 13.00 Rēzeknes ebreju kapos notiks atceres brīdis, lai godinātu ebreju tautas genocīda upuru piemiņu.
Komentāri