Ir vietas, kur dziesma piedzimst pati no sevis: kā rasa uz rīta zāles, kā vējš, kas pārskrien pāri laukiem. Un ir vietas, kur dziesmu rada cilvēki. Tie, kuri zina, ka dziedāšana ir mantojums, spēks un sirds valoda. Tieši tā 2001. gada pavasarī Ozolaines pagastā sanāca līdzīgi domājoši ļaudis, un tapa folkloras kopa “Zeiļa” – kā jauns dzinums no sena ozola saknēm. Sākumā tās bija tikai dažas sievas, kuras Irēnas Rampānes vadībā sanāca kopā, lai izdziedātu to, kas viņām ir visdārgākais, – senču mantojumu. Bet dziesma kā jau dziesma, tā pievelk cilvēkus. Laiks ritēja uz priekšu, un kolektīva sastāvs kļuva arvien kuplāks, un 2008. gadā tā vadību pārņēma Ināra Blinova, kuras rokās “Zeiļa” ieguva jaunu elpu, sparu un skanējumu. Ir bijis laiks, kad folkloras kopā darbojās pat četras paaudzes. Divas no kādreizējām “Zeiļas” dziedātājām šobrīd skatās uz dziedošo kolektīvu jau no mākoņa maliņas, jo laika dzirnavas griežas… Šodien kolektīvs priecājas par trīs paaudzēm, kas domā un dzied vienā balsī. Vecmammas, meitas un mazmeitas – katra ar savu stāstu, bet visas – ar vienu dziesmu sirdī. Viņas dzied tā, it kā dziesma būtu otra maize, bez kuras nevar iztikt ne dienu. Un varbūt tieši tāpēc viņu balsīs ir tas īpašais maigums un spēks, ko nevar iemācīties – tas ir jānes sevī.
Santa OSTAŠA,
Ināra BLINOVA,
Edgars BLINOVS
Komentāri