– Mēs abi esam mācījušies 2. vidusskolā, tiesa, dažādās klasēs. Vēlāk kopā mācījāmies Latvijas Valsts fizkultūras institūtā. Iestājāmies 1980. gadā, kad Maskavā notika olimpiāde. Varbūt kāds vēl atceras tās emblēmas – olimpiskos apļus un smaidošo lācēnu. 3. kursā apprecējāmies. Pēc institūta 3. vidusskolas direktors Vladimirs Grigorjevs paņēma mūs darbā. – Laikam saskatīja jauno speciālistu potenciālu, – smejas Vasīlijs. – Jau 37 gadus šī skola ir mūsu otrās mājas. Mūsu darbaudzinātāja sākumā bija Lidija Ruduša. Cik daudz skolēnu bijis šajos gados – kas var saskaitīt! Ceram, ka fizkultūras stundas viņiem dzīvē noderējušas. Pat, ja par sportistiem ir kļuvuši tikai daži, veselība un možs gars vajadzīgs visiem un vienmēr. – Iespējams, profesijas izvēli ietekmējis mans tēvs Atāls Pildigovičs, – saka Ērika. – Viņš ilgus gadus strādāja par fizkultūras skolotāju. Rutkovskiem ir divi pieauguši bērni – dēls Aleksejs un meita Jūlija, aug mazmeita Olīvija. Skolas gados bērni aktīvi nodarbojušies ar sportu. Rutkovsku ģimenei ļoti patīk ceļot gan tūristu grupās, gan vieniem pašiem, ar teltīm, ar laivām. Viņiem patīk makšķerēt, sēņot, ir dārzs, kurā aug augļi, dārzeņi un puķes. Visa dzīve kustībā, bet profesija palīdz uzturēt fizisko formu un gara mundrumu.
Eduards UTĀNS
AUTORA foto
“Rēzeknes Vēstu” redakcija sveic visus skolotājus profesionālajos svētkos!

Komentāri