“Mana dzimtā puse ir Malta. Tur gāju skolā līdz 4. klasei, bet vēlāk Lūznavas pamatskolā, kas toreiz atradās muižas telpās. Tur virmoja vēsturiskā gaisotne, enerģija… Nu ir senās ēkās īpaša spēka starojums! Un cik labi skolotāji bija Lūznavā! Katram skolēnam pienāca klāt, katru uzklausīja. Strādāja vairāk un ilgāk, nekā viņiem tas bija jādara. Manī dzīvesspēku nostiprināja Lūznavas skolotāji,” atklāj Natālija. Pēc pamatskolas absolvēšanas Natālijai bija skaidrs: viņa vēlas ātrāk būt patstāvīga, vēlas pelnīt. Tāpēc devās uz Preiļu arodvidusskolu, kur apguva pavāra profesiju. “Tad manā dzīvē ienāca mīlestība, un es pārcēlos uz Viļāniem. Iekārtojos darbā kafejnīcā “Lāču leja”, kur nostrādāju gadu. Atzīšos, bija ļoti grūti: astoņu stundu darbadiena un vēl banketi, kas allaž ievilkās krietni pāri pusnaktij. Bieži sanāca pagulēt vien trīs četras stundas,” atceras Natālija. Jau sešus gadus Natālija dzīvo Viļānos. Viņa labprāt gatavo, mīl savējos palutināt ar garšīgām pusdienām, bet atgriezties sabiedriskās ēdināšanas jomā viņa negribētu: “Pavāra darbs ir ļoti smags. Visu laiku ienāk daudz jauninājumu, mainās prasības. Ļoti, ļoti daudz jāzina pavāram.” Kā Natālija kļuva par pārdevēju? Nejauši! Kafejnīcu aizvēra, un viņa kļuva bezdarbniece. “Bija pagājis viens mēnesis bezdarbnieces statusā. Ienācu veikalā sasveicināties ar draudzeni, kura šeit strādāja. Tobrīd saimnieks Jurijs Dukurs bija atvedis preces. Tajās dažās minūtēs, kad viņš mani redzēja, tiku novērtēta kā potenciālā darbiniece. Veikalam bija vajadzīga otra pārdevēja. Un jau vakarā Jurija kungs piezvanīja, piedāvāja darbu,” smaida Natālija. “Uz mūsu veikalu nāk ļoti labi cilvēki. Tieši cilvēku pacietība, atbalsts man palīdzēja iejusties jaunajā darbavietā. Pienākumus apguvu trīs dienās un sāku strādāt patstāvīgi. Man šis darbs ļoti patīk! Strādājot kafejnīcā, kur biju tikai es, produkti un katli, biju tik ļoti noilgojusies pēc cilvēciskas kontaktēšanās!” Natālija atklāj. Šo cilvēcisko noti Natālijas sirdī jūt cilvēki. Viņi atnāk ne tikai pirkumu dēļ. Atnāk, lai pasēdētu uz soliņa veikalā, lai pastāstītu, kāda liksta atgadījusies. Natālija uzklausa, uzmundrina. Un cilvēks aiziet, kļuvis gaišāks. “Šeit strādāju jau trīs gadus. Darbs ļoti patīk. Tagad pašai nāk smiekli par to, cik ļoti sākumā baidījos! Saimnieks mani mācīja, kā jārunā ar cilvēkiem, par cilvēku raksturiem, izturēšanās paradumiem. Tagad redzu, šajā darbā man ir dubults morālais gandarījums — saimnieks manu darbu ciena un vērtē, un es redzu, ka spēju stiprināt cilvēkus garīgi. Man patīk, ka cilvēki uz smaidu atsaucas ar smaidu. To visiem arī novēlu — smaidiet vairāk! Ļoti bieži tieši smaids palīdz vieglāk atrisināt kādu problēmu!” gaiši smaida Natālija.
Iveta DIMZULE
AUTORES foto
Komentāri