Baigajā gadā tika nošauti, arestēti, deportēti vairāk nekā 35 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Vislielāko triecienu tautai atnesa 14. jūnija deportācija — daudzi cilvēki tika varmācīgi sadzīti lopu vagonos un aizvesti prom no dzimtenes. Par ko? Kāpēc? Atbildes uz šiem jautājumiem nebija un nav arī tagad. Plašs terors radīja un uzturēja baiļu sajūtu, kas tautu morāli degradēja. Tādējādi cilvēkus bija vienkāršāk pakļaut, apspiest, pazemot. Starp citu, varen plašajā darbaļaužu valstī neviens nebija pasargāts no “nakts viesiem”. Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta NKVD ēkas logos, Rīgas centrā, 1940. — 1941. gadā caurām naktīm dega gaisma. Arī 14. jūnija deportācija notika naktī no piektdienas uz sestdienu. Apbruņoti čekisti, miliči, kompartijas darbinieki un tās aktīvisti iebruka dzīvokļos. Pavēlēja ātri saģērbties un sagatavoties izbraukšanai. Mātes izmisumā ģērba savus bērnus, kuri nesaprata, kas notiek. Šajā liktenīgajā 1941. gada naktī no savām gultiņām tika paņemti un aizvesti uz dažādiem Sibīrijas rajoniem aptuveni 300 zīdaiņi. Tieši šīs mazās dzīvībiņas pirmās sāka izdzist jau ceļā. Centrālā komiteja apkopoja ziņas. Lūk, tikai daži fragmenti no ziņojumiem, kas saglabājušies bijušā partijas institūta arhīvā:
“Strādnieku noskaņojums tāds — viņi apsveic partijas un valdības spertos soļus attiecībā uz kaitīgajiem elementiem”; “Buržuāzijas izraidīšanu katrs darba cilvēks uzņem ar lielu prieku…”
Šāda rakstura informāciju kompartija sūtīja savai priekšniecībai uz Maskavu. NKVD ar Latvijas kompartijas aktīvu līdzdalību turpināja vākt ziņas par cilvēkiem, īpaši tiem, kuri uzdrošinājās atklāti izteikties par jauno režīmu. Un atkal tapa jauni saraksti nākamajai izsūtīšanai. Nākamo upuru sarakstos bija minēts ne vien vārds un uzvārds, bet arī atstāstīts tas, ko konkrēti bija teicis viens vai otrs cilvēks. Lūk, tikai daži piemēri. “Strādnieks, bijušais aizsargs Osvalds Celmiņš teica: “Ja tā turpināsies, būs jāpiešuj pogas un jāvelk forma.”” Citā dokumentā: “Šoferis, mehāniķis, bijušais lidotājs P. Modraks teica: “Ja mani ņems ciet, tad es dzīvs rokā nedošos un noguldīšu kaut vienu no viņiem.”” Par slepkavībām, upuru spīdzināšanu un ciešanām visizsmeļošāk varētu pastāstīt vien paši nelaimīgie sarkanā terora upuri, kuri pēc nobendēšanas tika aprakti milicijas nama pagalmā. Taču mirušie klusē. Upuru nobendēšanai pat protokoli nav bijuši vajadzīgi. Stāsta rēzekniete Valentīna Romanovska: “Milicijas nams jau no paša sākuma bija visai aizdomīga vieta. Katru dienu, kad tuvojās vakars, tur bija dzirdama vienāda skaļuma un stipruma skaņa, kas dūca cauru nakti. Tikai austot rītam, tā apklusa. Drosminieki, kuri no upes puses ne reizi vien bija pietuvojušies šim namam, apgalvoja, ka tur dzirdami sirdi plosoši cilvēku kliedzieni. Vai ticējām? Jā un nē. Vairāk šaubījāmies, jo nespējām vai arī nepratām saskatīt sakarību starp mehānisku monotonu skaņu un cilvēku kliedzieniem. Tikai vēlāk sapratām — spēcīgā skaņa bija paredzēta, lai apslāpētu spīdzināmo upuru izmisušās balsis. 1941. gada 3. jūlijā Rēzeknē ienāca vācu karaspēks. Nākamajā dienā, 4. jūlijā, vācieši ļāva iedzīvotājiem ielūkoties milicijas nama pagrabā. Aina, kas pavērās mūsu acīm, bija satriecoša. Pie vienas sienas — milzīga neredzēta plīts, kurināma ar malku. Parasto riņķu vietā — vienlaidus dzelzs plātne. Uz tās — metāla katls. Turpat atradās dzelzs gulta ar platām ādas siksnām. Gultas metāla siets un visa pārējā tās virsma notašķīta asinīm. Sienas un grīda tāpat. Uz grīdas — mati, nagi, izmētāti dažnedažādi metāla daikti, arī drēbes, vīriešu un sieviešu veļa…” Tā tikai viena baigās vasaras notikumu aina Latvijā…
A. RIMŠS
(No “RV” arhīva)
Komentāri