Vietā, kur kopš pērnā rudens savus kupolus slej debesīs balts dievnams, ilgus gadus bija milicijas ēka. Interesanti, ka Jurijs Kuzmins, kurš ir Viļānu Svētā Georgija Uzvarētāja vienticībnieku draudzes vecākais, pats kādreiz beidzis Milicijas skolu un bijis saistīts ar milicijas, vēlāk — policijas darbu. Toreiz viņš pat nenojauta, ko iecerējis Visaugstākais. Par viļānieti Jurijs kļuva 1999. gadā. Viņa dzimtā puse ir Bauskas novads. Savukārt turpmākā dzīve savijusies ar Rīgu. Kad dzīves ceļš atvedis uz Viļāniem, Jurijam bijusi sajūta, ka šeit dzīvots jau visu mūžu. Tik labi juties mazajā pilsētiņā. Apstākļi sakārtojās tā, ka tika atrasta arī jauna darba vieta vienā no daudzajām Jurija profesijām. “Dievam lūdzam to, ko mēs vēlamies, bet Dievs dod to, kas mums vajadzīgs,” saka konkursa laureāts. Par ticīgu cilvēku Jurijs kļuvis pēc 50 gadu vecuma, un, protams, ne jau vienā dienā. “Tagad es zinu, ka cilvēka dzīve ar Dievu ir pavisam savādāka. Agrāk, lai arī biju kristīts, neticēju, negāju uz baznīcu. Arī saviem trijiem bērniem neliku to darīt. Mēs ģimenē esam divi brāļi un māsa. Vecākais brālis pirmais sāka iet uz dievkalpojumiem. Atceros, kad Rīgā svētdienās, lai satiktos ar brāli, gaidīju viņu pie dievnama, vienu reizi nolēmu ieiet iekšā paskatīties, kā tur viss notiek. Mani toreiz ļoti aizkustināja, kā visi dziedāja “Символ веры”. Tad jau vēl nezināju, ko viņi dzied. Savā ceļā sāku sastapt cilvēkus, kuri ticēja Dievam. Pamazām arī pats sāku iet uz dievnamu, braukt svētceļojumos,” atceras J. Kuzmins. Pjuhticā iepazinies ar kādu ludzānieti, kura mudināts drīz vien salaulājies ar sievu Inessi. Jāvārdu viens otram teikuši Ludzā pie tēva Viktora Teplova. Tā bija pirmā tikšanās ar tēvu Viktoru, ar kuru tagad kopā tiek būvēts Viļānu dievnams. Ideja par dievnama celtniecību viļāniešiem radusies jau krietni agrāk. Taču iepriekš reģistrētajai Viļānu pareizticīgo draudzei to nav izdevies īstenot. Jurijam bijusi balta skaudība, ka citās pilsētās ir pareizticīgo dievnami, bet Viļānos nav. Ar tēvu Viktoru sākuši pētīt Viļānu pareizticīgo draudzes vēsturi, risināt zemes, papīru lietas, vākt ziedojumus, lai arī viļāniešiem būtu savs dievnams. Kad Jurijam saku, ka, pateicoties viņa aktīvajai darbībai Viļānu pareizticīgo sapnis ir piepildījies, viņš noraidoši atbild: “Ne jau es to daru. Tas ir Dieva pirksts. Ja jau šeit top dievnams, tātad Dievs zina, ka tas šajā vietā ir vajadzīgs. Vislielākais paldies jāsaka tēvam Viktoram, mūsu galvenajam atbalstītājam Igoram Fjodorovam ar ģimeni, Vladimiram Smirnovam, meistaram Sergejam Umaņecam. Bet es tikai palīgs esmu. Paldies visiem, kuri ieguldījuši savu darbu vai līdzekļus dievnama celtniecībā. Paldies Valērijam Solovjovam, kurš zemi dievnama būvniecībai nevis pārdeva, bet atdeva, neprasot ne santīma.” Jaunajā dievnamā jau notiek dievkalpojumi, kristības, cilvēku izvadīšana mūžībā. Uz šejieni brauc Galēnu, Rikavas, Varakļānu, Uļjanovas ticīgie. Dievnama iesvētīšana iecerēta nākamgad. Bet līdz tam vēl daudz jāizdara. Tiks būvēts zvanu tornis, labiekārtota teritorija… Lai Dievs un labi, atsaucīgi cilvēki palīdz arī turpmāk!
Ilze Sondore
Autores foto
Komentāri