“Esmu tā pati sētniece, par kuru rubrikā “Hallo! “RV” klausās!” 27. oktobrī bija rakstīts: “nervoza, nesavaldīga, kliedz, lamājas, strīdas ar “simtlatniekiem”,” iegriezusies redakcijā, teica Rēzeknes 5. vidusskolas sētniece Irina Irišina. “Briesmīgās” sētnieces vārds avīzē nebija minēts, taču Irina nešaubās, ka aizskarošās “bultas” vērstas pret viņu, jo viņai savulaik tika pateikts: “Es tevi tik un tā “izēdīšu””, bet pēdējā laikā aizrādījumi birst par jebko — par skaļu balsi, par lūgumu palīdzēt darbā, par kaut ko citu… Nē, aizrādījumi un pretenzijas nenāk no skolas vadības vai administrācijas. Par sētnieci Rēzeknes 5. vidusskolā Irina strādā jau deviņus gadus un nav saņēmusi nevienu aizrādījumu. “Ar avīzes starpniecību pateicos sētniecei Irinai Irišinai un viņas mammai par rūpīgu darbu. Vienmēr ideāla kārtība, prieks skatīties. Paldies!” šādu zvanu mēs publicējām pirms dažiem gadiem. Savukārt 2002. gadā Irina bija viena no astoņām labākajām Rēzeknes sētniecēm, redakcijas konkursa “Rīta cilvēki” laureātēm, un saņēma Rīgas piena kombināta balvu. Lūk, mūsu avīzē pirms 14 gadiem publicētā fotogrāfija: “Rēzeknes Vēstu” galvenā redaktore Māra Nizinska, uzņēmuma “Rīgas piena kombināts” Latgales reģiona pārstāvis Vilmārs Jukna un astoņas apbalvotās sētnieces. Toreiz mēs Irinu apbalvojām, šoreiz — aizvainojām. Esam vainīgi: vajadzēja noskaidrot, kādu motīvu vadīts cilvēks zvanīja redakcijai. Jo Irinas Irišinas iecirknī arī šodien ideāla kārtība, nav kam piesieties. — Mana mamma, kura kādreiz man palīdzēja uzkopšanas darbos, tagad ir guloša un slikti dzird, tāpēc esmu radusi skaļi runāt. Varbūt tas kļuva par ieganstu? Kas attiecas uz lamāšanos… Esmu ticīgs cilvēks un tādus vārdus nelietoju, — saka Irina. Starp citu, nekādu palīgu — “simtlatnieku” Irinai nav. Viņa pati pļauj zāli, apgriež koku zarus. Ja nu kādreiz aicina palīgā kādu blakus iecirknī strādājošo, viņš neatsaka. Irina ļoti vēlējās pateikties skolas tehniskajiem darbiniekiem Antonam, Pēterim, Ivaram, Andrim, kuri nekad neatsakās viņai palīdzēt. Kad “Rēzeknes Vēstīs” parādījās minētā replika, daudzi vaicāja: “Ira, kas tev noticis? Vai tas ir par tevi?” — Ar bērniem arī nekādu konfliktu nav bijis, — saka Irina. — Pat neatceros, vai kādam esmu aizrādījusi. Viņi labi uzvedas. Ziemeļu rajonā vēl atceras gadījumu, kad kāds skolēns Irinai atzinies, ka ļoti gribot ēst. Irina nopirkusi viņam smalkmaizīti, bet no piedāvājuma “palīdzēt saslaucīt lapas” kategoriski atteikusies… Ir viegli sagādāt cilvēkam prieku ar labu vārdu, uzmanību. Viegli arī aizvainot. Vai bija vērts to darīt, turklāt ar avīzes starpniecību?
Alīna PETROVA
Komentāri