Dorotpoles meitene Zemgalē
“Visus savus radus esmu pārdzīvojusi,” tā savu stāstījumu iesāk Veneranda, uzskaitot, cik gadu vecumā miris viņas brālis Jānis Bulis un māsas Genovefa un Emīlija. Venerandas vecāki, Anna un Donats Buļi, dzīvoja Pušas pagasta Dorotpolē. Četru bērnu ģimenē Veneranda bija vecākā. “Mums Dorotpolē piederēja hektārs zemes un mājiņa. Tēvs strādāja būvniecības jomā. Tad viņš aizbrauca ciemos pie brāļa uz Zemgali, kurš aicināja pārcelties dzīvot uz turieni. Tā mēs pārbraucām uz Tērvetes pagastu. Kad 1940. gadā Latvijā ienāca padomju vara, tā sāka dalīt zemi. Māte gribēja atgriezties Latgalē, taču tēvs atteicās, jo Zemgalē viņam bija piešķirti 10 hektāri zemes. Taču, kad sākās karš un atnāca vācieši, tēvu kāds nošāva. Domājams, tieši tās paņemtās zemes dēļ. Mazā māsiņa Emīlija tad vēl šūpulī gulēja. Grūti bija. Zāli ēdām, nātres vārījām. Tad mani paņēma strādāt “Sedas” mājas saimnieces tajā pašā pagastā. Ģimenei kļuva nedaudz vieglāk, jo saimniece par darbu deva produktus,” stāsta Veneranda. Pret divpadsmitgadīgo Venerandu saimniece izturējās labi, arī darbs nelauza kaulus: lopus ganīt nevajadzēja, jo tie atradās aplokā, vien ūdeni vajadzēja piepumpēt un palīdzēt virtuvē. “Māte nolēma atgriezties Latgalē, un saimniece noīrēja vilciena vagonu, lai mūsu ģimene varētu pārvest mantas. Saimniecei Rīgā piederēja adīšanas fabrika, tāpēc viņa varēja mums palīdzēt. Taču es vēl paliku strādāt pie saimnieces. Viņa gribēja, lai es kļūstu viņai par meitu. Katru svētdienu viņa mani veda uz dievkalpojumu luterāņu baznīcā un solīja man iedot izglītību, kad beigsies karš. Aizsūtīju vēstuli mātei, un viņa atrakstīja, lai braucu mājup,” stāsta Veneranda. Klausoties Venerandas stāstījumu, neviļus prātā pazibēja doma: nez kā būtu izvērsusies Venerandas dzīve, ja viņa būtu palikusi Zemgalē?
Aija MIKELE
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri