Trešdiena, 17. jūnijs, 2026 Vārda dienas: Artūrs, Artis Rēzekne +14°
RV.lv
E-avīze Abonēt
Sabiedrība

UN AIZRIT DZĪVE VIENOS DARBOS

Publicēts: 7. marts 2019 Autors: Rēzeknes Vēstis Lasīšanas laiks: 1 min Komentāri (0)
Dalies:
UN AIZRIT DZĪVE VIENOS DARBOS
Veneranda Šišova ar meitu Svetlanu Rupaini.

Nesen uz redakciju piezvanīja Ozolaines pagasta Tēviņu iedzīvotāja Svetlana Rupaine, kura ierosināja uzrakstīt par viņas mammu Venerandu ŠIŠOVU, kurai jau cienījama gadu nasta un rudenī, 13. novembrī, paliks 90 gadi. Deviņi gadu desmiti cilvēka dzīvē ir daudz, īpaši ņemot vērā, ka Venerandas kundzes dzīvesstāsts atspoguļo Latvijas vēstures dramatiskos notikumus.

Dorotpoles meitene Zemgalē

“Visus savus radus esmu pārdzīvojusi,” tā savu stāstījumu iesāk Veneranda, uzskaitot, cik gadu vecumā miris viņas brālis Jānis Bulis un māsas Genovefa un Emīlija. Venerandas vecāki, Anna un Donats Buļi, dzīvoja Pušas pagasta Dorotpolē. Četru bērnu ģimenē Veneranda bija vecākā. “Mums Dorotpolē piederēja hektārs zemes un mājiņa. Tēvs strādāja būvniecības jomā. Tad viņš aizbrauca ciemos pie brāļa uz Zemgali, kurš aicināja pārcelties dzīvot uz turieni. Tā mēs pārbraucām uz Tērvetes pagastu. Kad 1940. gadā Latvijā ienāca padomju vara, tā sāka dalīt zemi. Māte gribēja atgriezties Latgalē, taču tēvs atteicās, jo Zemgalē viņam bija piešķirti 10 hektāri zemes. Taču, kad sākās karš un atnāca vācieši, tēvu kāds nošāva. Domājams, tieši tās paņemtās zemes dēļ. Mazā māsiņa Emīlija tad vēl šūpulī gulēja. Grūti bija. Zāli ēdām, nātres vārījām. Tad mani paņēma strādāt “Sedas” mājas saimnieces tajā pašā pagastā. Ģimenei kļuva nedaudz vieglāk, jo saimniece par darbu deva produktus,” stāsta Veneranda. Pret divpadsmitgadīgo Venerandu saimniece izturējās labi, arī darbs nelauza kaulus: lopus ganīt nevajadzēja, jo tie atradās aplokā, vien ūdeni vajadzēja piepumpēt un palīdzēt virtuvē. “Māte nolēma atgriezties Latgalē, un saimniece noīrēja vilciena vagonu, lai mūsu ģimene varētu pārvest mantas. Saimniecei Rīgā piederēja adīšanas fabrika, tāpēc viņa varēja mums palīdzēt. Taču es vēl paliku strādāt pie saimnieces. Viņa gribēja, lai es kļūstu viņai par meitu. Katru svētdienu viņa mani veda uz dievkalpojumu luterāņu baznīcā un solīja man iedot izglītību, kad beigsies karš. Aizsūtīju vēstuli mātei, un viņa atrakstīja, lai braucu mājup,” stāsta Veneranda. Klausoties Venerandas stāstījumu, neviļus prātā pazibēja doma: nez kā būtu izvērsusies Venerandas dzīve, ja viņa būtu palikusi Zemgalē?

Aija MIKELE

Eduarda UTĀNA foto

PILNU TEKSTU LASIET “RV” 07.03.2019.

Rēzeknes Vēstis RV.lv
Dalies:
← Atpakaļ uz sākumlapu

Saistītie raksti

Visas ziņas →

Komentāri

Pievienot komentāru

Komentēt vari arī anonīmi — pietiek norādīt vārdu.