Reiz lasīju
ziedot.lv
vadītājas Rūtas Dimantas atzīšanos par to, kā ziedojumu summas ienāk labdarības fonda kontā. Krietnā pārsvarā esot nelielas summas. Pārtikušais nesaprot to, kuram jācīnās par izdzīvošanu, par veselību? Regulāri dzirdam, lasām par to, ka bērnam vai pieaugušajam vajadzīga operācija, ko Latvijā neveic. Kāds pārdod māju, dzīvokli, mašīnu, paņem kredītus, lai tuviniekam ir iespēja glābt veselību, dzīvību. Kuram nav tirgojama īpašuma, atliek cerēt uz līdzcilvēku līdzjūtību. Tie, kam matos jau zied ābeļziedu baltā gaisma, teiks: “Mēs esam mācīti, ka līdzjūtība ir vērtība, tā ir attiecību dabiska sastāvdaļa tuvinieku vidū, un, kaut ne vienmēr zinām, kā labāk līdzjūtību paust, redzot citu sāpes, ciešanas, mēs izjūtam rūpes un vēlmi palīdzēt.” Mūslaiku sabiedrībā šī morālā kategorija savas “pozīcijas” zaudē, diemžēl. Svarīgāk ir “stilot”, būt “topā”, atzīmēties “seju grāmatā”, noskatīties visu jaunāko
TikTokā, Instagram
salikt savus “storijus”… Joprojām medijos atkārto stāstu par jaunu un veiksmīgu sievieti, kura svinību namā nokrita pa kāpnēm. Pirmā izsauktā mediķu brigāde situāciju novērtēja pavirši, atstāja cietušo namā. Otrā mediķu brigāde aizveda uz slimnīcu sievieti, bet viņas dzīvību vairs glābt nevarēja. Toties tika glābti vairāki cilvēki, jo sieviete bija atzīmējusi e-veselībā, ka piekrīt būt orgānu donore pēc nāves. Ziedojums, kas izglāba vairākas dzīves. Bet kur bija pirmās mediķu brigādes līdzjūtība un zināšanas? Kāda bija mediķu attieksme pret šīs sievietes veselību? Pirms pāris gadiem Rīgas centrālstacijā mani apzaga.
Nofenderēja
maisiņu ar ne pirmā svaiguma plediņu, ūdens pudeli, pusdienu maizītēm un labu lietussargu. Izsaucu policiju, devos uz iecirkni rakstīt iesniegumu par zādzību. Iecirkņa telpu stāvoklis… Ziniet, pat
bomzīšiem
ir labāki mitekļi! Tāpēc tauta tiek aicināta: “Ziedojiet! Palīdziet uzlabot valsts dienestā strādājošo darba apstākļus! Ziedojiet ugunsdzēsēju depo remontam, ziedojiet slimnīcas nodaļas remontam utt.” Dzīvojam tādā kā ziedojumu valstī. Citādi neizdzīvot. Policija, ugunsdzēsēji, mediķi, skolotāji, tiesu darbinieki – valsts dienesta ļaudis. Cilvēki, kuri visu darba mūžu pavada valsts darbā, strādā savas zemes labā ar godaprātu, atbildību. Ja tev pēc atvaļināšanās sāksies veselības likstas, lielākajā daļā gadījumu valstij uz tevi būs nospļauties! Ārkārtas situācijas pabalsts… Plāksteris mironim. Arī tad vēl vara atradīs likuma pantu, pamatojoties uz kuru tev arī šo plāksteri neiedot! Ļoti gribētos zināt, vai valsts palīdzējusi augusta krusā cietušo māju cilvēkiem sakārtot mitekļus? Kāpēc varai izdevīgi savu tautu turēt “īsā saitītē”? Ar to, kurš spiests dzīvot trūkumā, dzīvot pieticīgi, vieglāk manipulēt. Var pasviest banānu, piecus
eirikus
, var pasviest saldu solījumu… Cerība, ka Latvija reiz sasniegs tādu pārticības līmeni, kad nabadzība vairs nepazemos cilvēkus, nelaupīs viņiem cieņu, vēl jau dzīvo. Tomēr, kad pārskati laika gaitu… Tiklīdz mūsu zemītē iestājas periods, kurā mēs nopelnām mazliet vairāk, tūdaļ seko krīze, dižkrīze, tūdaļ ir varas stāsts par to, ka steidzami jāpalielina nodokļu nasta (pirmkārt, jau tieši dienišķajai maizītei!), citādi būs valsts un katra cilvēka pilnīgs bankrots. Seko stāsts par to, ka nevar atrast juridisku pamatojumu tam, lai atceltu nelikumīgus lēmumus atsevišķu “vip” personu bankas konta labā, nevar atcelt OIK maksājumu… Piedodiet, to atcēla 1. maijā. Toties laikā, kamēr ritēja cīņa par OIK atcelšanu, “gudri prāti” jau radīja nākamo “slaukšanas aparātu” – elektrības sadales un elektrības pārvades tarifus. Reāli – viena struktūra, bet katrai sava
sile
. Mūsu tauta spējusi izdzīvot zem dažādām lielvarām, spējusi izturēt karus, deportācijas. Arī tamdēļ, ka vienmēr esam spējuši būt līdzjūtīgi, esam ziedojuši tam, kuram klājies grūti. Ticu, ka arī turpmāk būsim sirds redzīgi un sirds gudri. Vai mums būs tāda valsts vara visos līmeņos, kur nebūs tukšu solījumu, kur nebūs melu, kur būs cieņa pret savu tautu… Tagad gribas iesaukties, kā reiz “Imanta – Babīte pietur” Jarāns un Porgants izspēlēja ainu, kuras izskaņā ir vārdi: “Jaunekli, tik liels un vēl pasakām tici?”
Iveta DIMZULE
Komentāri