– Esmu no Ukrainas, no Žitomiras. Mēs esam vienkārši cilvēki, bērni apmeklē dārziņu, meita jau gatavojas skolai. Nekas nevēstīja par nelaimi. Bija parasts rīts, vēl gulējām. Tad izdzirdējām divus sprādzienus. Bija ļoti, ļoti bail… Pēc tam visi sāka zvanīt cits citam, jo sprādzieni faktiski bija visos Ukrainas apgabalos. Tā kā mans tētis dzīvo Volinskas apgabalā, valsts rietumu daļā, mēs ar vīru nolēmām doties turp. Savācām mantas un braucām. Uz Polijas robežas Jagodinskas robežpunktu tikām tikai nākamajā dienā, tur bija ļoti daudz mašīnu, bērnu, sieviešu. Mūs vīrs ar mašīnu aizveda līdz robežai, tur pārsēdāmies autobusā. Tā kā pie mums ir kara apstākļi, tad vīriešiem no 18 līdz 60 gadiem liegts atstāt valsti, – Natašai stāstot dreb balss, un viņa ar pūlēm valda asaras. – Mūsu mašīnā brauca arī sieviete ar četriem bērniem, pašam mazākajam bija 11 dienas.
Aija MIKELE-STRUŠELE
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri