Latvijas politiķi lamā Krieviju, kritizē Krievijas valdību un tās vadības stilu; Latvijas politiķi baida mūs ar Putina iebrukumu Daugavpilī, piebilstot, ka faktiski karš jau notiek. Pagaidām tas esot hibrīdkarš, bet Āboltiņa, Kučinskis un visa valdošo kompānija esot gatava aizstāvēt ne tikai Latviju kopumā, bet arī Latgali. Šo gatavību demonstrējot, 6. jūnijā Daugavpilī, Vienības laukumā, ļauts ierasties NATO tehnikai. Ierindā nostāšoties 12 bruņutransportieri “Stryker”. No Daugavpils kara tehnika dosies apceļot Austrumlatviju: 6. jūnijā tā piestās Maltā, tad dosies uz Ludzu, Rēzekni, Varakļāniem, iepriecinās Gulbeni, Smilteni un pēc vizītes 11 Latvijas pierobežas apdzīvotās vietās dosies uz Igauniju, kur paredzēts starptautisks kara tehnikas sabraukums. Nedomāju, ka 12 bruņumašīnas var kādu zemes pleķi aizsargāt vai kādu agresoru nobaidīt. Visi šie demonstrējumi, pastāvīgas spriedzes uzturēšana kalpo pavisam citiem mērķiem. Viens no tiem — novērst valsts iedzīvotāju uzmanību no ekonomiskajām problēmām, aizbāzt muti tiem, kuri neapmierināti ar dzīvi, ar valsts vadītāju — politiķu nemākulību. Un zaglīgumu. Piemēram, būtu svētīgi aprēķināt, cik miljonu šajos 25 gados aizgājis melnajā caurumā, ko sauc par reformām. Katrs politiķis, uzsākot ceļu uz valsts pārvaldes virsotnēm, muld par reformām, sola reformas kā debesmannu tuksnesī. Zatlers pat steigā saķibināto partiju nosauca par Reformu partiju. Un kāpēc gan ne, ja šis burvju vārdiņš uz vēlētāju prātiem iedarbojas kā narkotika: sak, nu tik būs, šis (Zatlers, Āboltiņa, Piebalgs, Vējonis, Straujuma utt.) visu sareformēs, un rīt mēs, laimīgie pavalstnieki, pamodīsimies Leiputrijā — piena un medus upes krastos. Savulaik vienam no premjeriem, šķiet, Indulim Emsim, preses konferencē žurnālisti pajautāja, cik miljonu Latvija jau iztērējusi medicīnas reformām. Premjers, protams, atbildēt nevarēja, — neesot apkopots. Kopš tās preses konferences pagājuši vismaz 15 gadi, bet medicīnu Latvija vēl aizvien reformē, ņemot jaunus kredītus, grūžot miljonu miljonus e-veselībā un tamlīdzīgos projektos. Šajos gados esam tik vareni noreformējušies, ka parastajam mirstīgajam, pie politiskās vai oligarhu vides nepiederošam cilvēkam nokļūt pie daktera speciālista nav ne mazāko cerību. Uz magnētiskās rezonanses izmeklējumiem šodien var pierakstīties uz novembri, pie acu ārsta — uz oktobri. Kāda mūsu lasītāja, piezvanījusi redakcijai, šonedēļ lūdza nepublicēt viņas sūdzību un sašutumu par to, ka maijā viņu solīja pie acu ārsta pierakstīt uz novembri. “Nerakstiet neko,” viņa teica. Viss laimīgi nokārtojies — viena vietiņa atbrīvojusies, jo agrāk uz jūniju pierakstītā kundze esot nomirusi… Lūk, tik tālu esam nosaimniekojušies: laimīgs tas, kuram rindā atradusies vieta tāpēc, ka viens pacients savu kārtu nav sagaidījis. Bet vai nu tikai medicīnā mums tādi “sastrēgumi”… Kaut ko mainīt ar ekonomiskiem instrumentiem neprata ne Dombrovska, ne Straujumas, neprot arī Kučinska valdība. Vai ne tāpēc tik skaļi tiek rībinātas kara bungas, vai ne tāpēc Latvijas tāpat jau sabrukušos ceļus brucina “straikeri”, “abramsi” un cita kara tehnika. Bet mūsu pašu bāleliņu ievēlētie Eiroparlamenta deputāti, Kalniete, Vaidere u. c., stingri iestājas par Krievijai piemēroto sankciju turpināšanu. Vai par Latvijas zemnieku viedokli kundzes ir painteresējušās? Vai ir meklējušas variantus un iespējas palīdzēt uz bankrota sliekšņa stāvošajiem piensaimniekiem, liellopu gaļas ražotājiem? Ak, pardon, madames, ir gan mēģinājušas palīdzēt. Atceraties, pēc Kalnietes iniciatīvas pie Eiroparlamenta ēkas Briselē Latvijas nabadzību demonstrēja turp ar vecu “belarusu” aizdzītais Valmieras puses zemnieciņš: sak, redzat, kādi mēs nabadziņi, palīdziet. Un kur tad vēl Kalnietes rīkotais pikets: pie Briseles parlamenta durvīm uz ceļiem nometušies Latvijas deputāti cienā visus ar Latvijas pienu, žēlīgi lūdzot iešķiebt kādu naudiņu Krievijas apbižotajiem latvju zemniekiem… Tejāteris. Bet mūsu tauta ir politiķu tik iebaidīta, tik nospiesta, ka pagaidām cieš klusu. Ja arī burkšķ, tad sava svārka piedurknē. Vispār varētu burkšķēt arī skaļāk, politiķi tik un tā nedzirdēs. Latvijas ārēs lakstīgalu dziesmas nomāc “abramsu” dārdoņa un politisko darboņu tarkšķēšana par nacionālajām vērtībām, kas jāsargā no visādiem agresoriem.
Māra NIZINSKA
Komentāri