Bīži mes gribam apceļōt tōlōkus nūvodus un zemes, bet moz pazeistam sovu tyvōkū apleicīni. Mes, interesentu grupa nu Lendžim, apmeklējam rakstnīka Ontona Rupaiņa dzymtōs mōjas tepat “Pūriskūs.” Ībraucūt pogolmā, bejam pateikami pōrsteigti: skotam pasavēre pōrdūmōti sakūpta vīta, kai ari atjaunōtō Rupaiņu dzymtas mōja, kas piļneibā saglobōjuse K. Ulmaņa laika nūskaņu. Apbreinojama ir rakstnīka brōļa meita Genovefa Rupaine, kura pēc Lendžu pogosta īrūsynōjuma izveidōjuse taidu skaistumu. Padūmōts par visim: par bārnim, lai byutu rūtaļu laukums, šyupeles, vīta, kur izaskrītīs; par pīaugušīm, kuri var atsapyust pi ōra kamina, pasēdēt lapeneitē, īīt pērteņā. Vysa mōjas apkōrtne burtiski sleigst puču jyurā, kuras kūp Genovefas čaklōs rūkas. Ļūti interesanta un naparosta ir mōjas īkšpuse, tur mes jutamēs kai eistā muzejā. Vīnu mōjas sīnu rūtoj plašs Rupaiņu dzymtas “kūks”. Īkōrtōta rakstnīka ustoba. Visi Rupaiņu sātas nūtykumi atainōti fotografijōs. Radzami pošas Genovefas dorbi. Uzreiz var just, ka mōjas saimineica montōjuse Rupaiņu dzymtas talantus — mōkslineica nūformētōja, skaista bolsa īpašneica, breineiga stōsteitōja par rakstnīka un vysas dzymtas vēsturi un, pats golvonais, lela sova dorba entuziaste. Paļdis par pōrsteigumim bogōtū, jaukū dīnu! Pareizs ir teicīņs: “Sovōs mōjōs vyslobōk!”
Nellija SMELTERE
Ilgas GUDRIKAS foto
Komentāri