“Dzirnavu dārzs”
“Šeit ir manu vecāku – Genovefas un Jāzepa Anspoku – mājas, kuras viņi nopirka piecdesmitajos gados. Es šeit piedzimu. Savulaik te atradās arī kolhoza gateris un dzirnavas, tāpēc apkārt vienmēr valdīja rosība un troksnis. Kad to darbība beidzās, mēs pamazām sakopām apkārtni.
Mana aizraušanās ar dārzkopību sākās vēlāk. Dzīvoju pilsētā un 25 gadus nostrādāju par ierēdni. Līdz 2007. gadam uz šejieni braucu tikai nedēļas nogalē. Vēlāk kopā ar vīru pārcēlāmies uz dzīvi šeit, jo mamma palika viena. Tagad arī mamma jau mūžībā,” tā savu stāstījumu par kolekcijas dārzu un ceļu uz dārzkopību sāk Zinaīda Adamoviča.
“Sākumā mana lielākā aizraušanās bija lilijas. Tas bija ap 1996.–1997. gadu, kad lilijas bija ļoti populāras. Mūsu pusē tolaik lielākoties pazina vecās šķirnes, kā arī ķeizarkroņus. Taču jau darbojās liliju selekcionārs Jānis Vasarietis, kurš veidoja jaunas liliju šķirnes, savukārt selekcionārs Andris Krūmiņš piedāvāja ārzemju selekcijas šķirnes. Liliju sīpolus pasūtīju, un kādā brīdī manā dārzā auga apmēram 70 dažādas liliju sugas un šķirnes.
Tomēr lilijām ir sava īpatnība – kādu brīdi tās zied krāšņi, bet pēc tam dobēs iestājas tukšums. Tajā laikā Rīgā bieži notika dārzkopības semināri, tirgū sāka parādīties pirmās ziemcietes, un darbu uzsāka veikals “Hedera”, kur varēja iegādāties stādus no Holandes. Tā manā dārzā ienāca ziemcietes.
Pēc tam pienāca gads ar stipru kailsalu, un lielākā daļa liliju aizgāja bojā. Izdzīvoja galvenokārt Vasarieša selekcionētās šķirnes. Tās manā dārzā aug vēl šodien, un es tās ļoti cienu un saglabāju.
Ar laiku man radās arvien plašākas zināšanas par dārzkopību. Tās ieguvu ne tikai praksē, bet arī mācoties Bulduru tehnikumā. Izmēģināju gandrīz visas viengadīgās puķes, kuru sēklas tajā laikā bija pieejamas. Pēc tam arvien vairāk pievērsos ziemcietēm,” stāsta Zinaīda.
No ierēdnes – par dārznieci
– Kā jūs kļuvāt par dārznieci?
– Divdesmit piecus gadus nostrādāju sociālajā apdrošināšanā par inspektori – nodarbojos ar pensiju un pabalstu lietām. Tad sapratu, ka vēlos mainīt savu dzīvi. Var teikt – apmetu kūleni. Ierēdņa dzīve nebija viegla. Man gribējās būt tuvāk dabai, sajust zemi un smelties no tās enerģiju. Es sapratu, ka zeme cilvēkam dod spēku.
Man bija pāri trīsdesmit gadiem, kad nolēmu iegūt profesionālu izglītību dārzkopībā. Daudz ko biju apguvusi pašmācības ceļā, taču zināšanas par augsni, zemes zinībām un citus nozares pamatus ieguvu tieši Bulduros.
Mācoties Bulduros, dzīvoju pie savas māsīcas, kura ir desmit gadus jaunāka par mani. Toreiz viņa nesaprata, kāpēc man tik ļoti patīk darboties ar zemi. Pagāja gadi, viņa pati sāka strādāt ar cilvēkiem un vēlāk Līvānos nopirka māju tikai tāpēc, lai būtu zeme. Tagad viņa saka: “Es saprotu, kāpēc tev tas bija svarīgi.”
Pirms 2009. gada ekonomiskās krīzes aizgāju no ierēdnes darba. Kādu laiku pilnībā nodevos savam dārzam, bet tad mani uzaicināja strādāt pusslodzi par dārznieci Preiļu pils parkā.
Toreiz parkā bija daudz aizaugušas teritorijas, un man vajadzēja sakopt kokus un krūmus. Stādījumus neveidoju. Parka stādījumu projektu bija izstrādājusi vadošā vēsturisko parku arhitekte Latvijā Ilze Janele, un mēs rūpīgi pieturējāmies pie viņas ieceres. I. Janele, starp citu, ir sarakstījusi arī grāmatu par vēsturiskajiem parkiem.
Kad sākās pils rekonstrukcija, bija vajadzīgs pilnas slodzes dārznieks. Es to nevarēju apvienot ar savu saimniecību, tāpēc no darba parkā atteicos. Pēc tam mani uzaicināja strādāt uzņēmumā “Preiļu saimnieks”. Tur kopām pilsētas apstādījumus, stādījām vasaras puķes un veidojām ziedu kompozīcijas. Paralēli turpināju attīstīt savu ziemciešu dārzu un nelielo stādaudzētavu.
Kad sāku veidot savu dārzu, man bija viena doma – lai ikviens interesents, iepriekš piesakoties, varētu atbraukt un redzēt, kā konkrētais augs izskatās dabā. Toreiz informācijas par augiem bija ļoti maz un nebija vietu, kur dzīvē apskatīt dažādas šķirnes. Mūsu pusē šādas iespējas nebija vispār.
Gribēju, lai cilvēki redz ne tikai, kā augi aug, bet arī to daudzveidību. Vienam augam var būt ļoti daudz sugu un šķirņu. Tad atšķiras gan ziedēšanas laiks, gan augstums, gan izskats. Izmantojot vienu un to pašu augu dažādas šķirnes, iespējams panākt ļoti atšķirīgu dārza efektu.
– Ko jūs ieteiktu cilvēkam, kurš tikai sāk veidot savu dārzu?
– Pirmām kārtām jāsāk ar augsni. Tajā nedrīkst būt daudzgadīgās nezāles, piemēram, gārsa, vārpata, jo vēlāk ar tām cīnīties ir ļoti grūti. Nevajag censties visu izdarīt uzreiz. Jāsāk ar mazumiņu. Un vēl – katram ir savs priekšstats par skaistu dārzu. Ne vienmēr akli jāpieturas pie tā, kas rakstīts grāmatās. Dārzu veidojiet sev. Stādiet tā, kā jums patīk. Ja vēlāk šķitīs, ka kaut kas neiederas, augus vienmēr var pārstādīt.
Jāņem vērā arī tas, ka katrā dārzā augi uzvedas citādi. Ja grāmatā rakstīts, ka augs sasniedz 50 centimetru augstumu, tas nenozīmē, ka tā būs arī jūsu dārzā. Augsnes sastāvs, mitrums, vieta un laikapstākļi var būtiski ietekmēt auga augstumu.
– Kā vislabāk atbrīvoties no nezālēm?
– Sākumā galvenais ir rūpīgi izlasīt visas saknes. Atsevišķos gadījumos var izmantot arī herbicīdu, taču es to neesmu lietojusi visās dobēs. Velēnu sagriežu ar lāpstu un rūpīgi izņemu daudzgadīgo nezāļu saknes. Galvenais ir tās neatstāt zemē.
– Ko jums nozīmē dzīve laukos?
– Pirmām kārtām tā ir brīvība. Man ļoti patīk, ka tuvumā nav kaimiņu. Patīk arī tas, ka viss ir savs – pašu audzēti kartupeļi un citi dārzeņi. Man ir svarīgi, lai tas, ko ēdam, būtu izaudzēts pašu rokām.
Saimniekojam divatā ar vīru. Lopus neturam, ir tikai suņi. Laukos arī suņiem ir brīvība – tie var brīvi izskrieties, nav jāsēž voljērā.
Abas meitas gan dzīvo Anglijā un, visticamāk, uz Latviju vairs neatgriezīsies, jo viņām tur ir ģimenes. Mums ir četri mazbērni – vienai meitai ir divas meitiņas, otrai – divi dēli. Abu meitu vīri ir cittautieši.
Mani priecē tas, ka mūsu pusē ir ļoti labi saimnieki. Viņi ir salīdzinoši jauni cilvēki, gandrīz manu bērnu vecumā, un saimnieko ļoti nopietni. Pie mums praktiski nav neviena neapstrādāta zemes pleķīša. Apkārtējās saimniecībās audzē graudus, tur slaucamas govis, gaļas liellopus, tepat netālu ir arī ferma. Protams, ir sētas, kas kļūst tukšākas, jo vecākā paaudze aiziet, un daudzviet palikuši tikai vecie cilvēki. Jaunatnes laukos ir mazāk, taču tie, kuri palikuši, saimnieko ar lielu uzņēmību. Mūsu pusē patiešām ir stipri zemnieki!
– Paldies par sarunu! Lai jūsu kolekcijas dārzu papildina aizvien jauni augi!
Skaists dārzs nerodas vienā dienā. Tas top pamazām – no zinātkāres, vēlmes mācīties, drosmes izmēģināt. “Dzirnavu dārzs” ir apliecinājums tam, ka ar mīlestību pret zemi un neatlaidīgu darbu iespējams radīt vidi, kas priecē ne tikai pašus saimniekus, bet arī iedvesmo citus.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri