Jābūt noietam un perspektīvai
14. jūlijā LLKC Preiļu konsultāciju birojs sadarbībā ar z/s “Jaungribolva” aicināja apmeklēt Lauka dienas pasākumu “Zirņu sējas tehnoloģisko risinājumu ekonomiskās efektivitātes novērtējums”. Vispirms pasākuma dalībnieki (zemnieki, kuri audzē zirņus, LKKC pārstāvji un citi interesenti) sapulcējās z/s “Bitītes”, kas atrodas Galēnu pagasta Maltas Trūpos.
Zemnieku saimniecības “Jaungribolva” īpašnieks Pauls Sermais pastāstīja, kāpēc viņš iesaistījās zirņu audzēšanas demonstrējumā.
“Paldies LLKC Preiļu konsultāciju birojam, kas uzrunāja un iesaistīja mani šajā projektā par zirņu audzēšanu mistros. Man pašam ir pieredze ar zirņiem, tos vairākus gadus sēju tīrsējā. Tāpat kā visi, saskāros ar problēmu, zirņus novācot, – tie ļoti veldrējas un novākšana ir apgrūtināta. Tā kā mums ir arī otra saimniecība SIA “Gribolva”, kas nodarbojas ar piena lopkopību, kur zirņu daļu izmantojam lopbarībai, tad mums ir doma audzēt zirņus mistros. Rudenī redzēsim, kurš variants – zirņi ar auzām, vai zirņi ar vasaras kviešiem – ir labāks un praktiskāks. Mērķis mums ir izaudzēt pašiem kvalitatīvu lopbarību, arī zirņus un graudus, ko varētu izmantot lopbarībai, un nepieciešamības gadījumā arī šķirot un realizēt. Zirņi tagad tāds populārs augs, turklāt Jelgavā tiek būvēta zirņu rūpnīca, tāpēc zirņiem vajadzētu būt noietam un perspektīvai. Runājot par saimniecību, mēs audzējam dažādas kultūras – ziemas kviešus, ziemas tritikāli, vasaras rapsi, bet šogad ziemas rapsis gan nav iesēts. No vasarājiem – auzas, diezgan daudz vasaras mieži un nedaudz vasaras kvieši,” stāstīja Pauls Sermais.
Pēc tam LPKS “Latraps” Lauksaimniecības zinību un inovāciju vadītājs Dr. agr. Oskars Balodis pastāstīja par aktualitātēm zirņu audzēšanā. LLKC lopkopības eksperte Silvija Dreijere padalījās ar atziņām par pākšaugu izmantošanu lopbarībā, bet LLKC augkopības konsultants Arvis Spuriņš stāstīja jau par gūtajām atziņām par demonstrējuma zirņu sējas tehnoloģiskajiem risinājumiem (zirņi tīrsējā un mistros ar auzām un kviešiem) un novērojumiem.
Demonstrējumu tīrumā
Pēc prezentācijām Lauka dienas dalībnieki devās uz demonstrējuma tīrumu, kur LLKC augkopības konsultants Arvis Spuriņš iepazīstināja ar izmēģinājuma ierīkošanu un pirmajiem novērojumiem.
Demonstrējuma tīrumā bija apskatāmi vairāki zirņu un graudaugu sējas varianti (50:50, 30:70), mainot kultūraugu proporcijas.
“Redzam, ka mistrs nezāles nomācis ļoti labi. Vietām vēl sastopamas balandas un atsevišķās vietās matuzāle, taču kopumā lauks ir tīrs. Galvenos secinājumus varēsim izdarīt pēc ražas novākšanas,” skaidroja Arvis Spuriņš.
Par veldrēšanās risku viņš norādīja, ka pēc nesenā negaisa labi sevi parādījis variants, kur kviešu īpatsvars sasniedz 70 %, bet zirņu – 30 %.
“Tur, kur kviešu bija vairāk, sējums noturējās. Savukārt variantā ar vienādu zirņu un kviešu attiecību daļa sējuma jau bija sagūlusies.”
Tika pārrunāta arī slimību izplatība. Uz kviešu lapām jau bija novērojami dzeltenplankumainības un pelēkplankumainības simptomi, savukārt zirņiem pākstis jau bija izveidojušās un turpināja attīstīties.
Lauka dienas dalībniekus interesēja arī iespējamā raža. Uz jautājumu, cik tonnas varētu izdoties iegūt, Arvis Spuriņš atbildēja piesardzīgi: “Cāļus skaita rudenī. Mums vēl nav pietiekamas pieredzes, lai prognozētu mistru ražu. Kad nokulsim, tad redzēsim.”
Savukārt Dr. agr. Oskars Balodis uzsvēra, ka šis ir tikai pirmais izmēģinājuma gads. “Šobrīd tas ir pirmais ieskats. Nākamgad būs vairāk datu un varēsim izdarīt pamatotākus secinājumus. Provizoriski šeit kopraža varētu sasniegt ap piecām tonnām no hektāra.”
Viņš skaidroja, ka arī mēslošanas plāns veidots, rēķinoties ar aptuveni piecu tonnu ražu. Tagad svarīgākais būs izvērtēt ne tikai kopējo ražu, bet arī zirņu un graudu attiecību.
Lauka apskates laikā izvērtās diskusija arī par augsnes apstrādes tehnoloģijām. Z/s “Jaungribolva” īpašnieks Pauls Sermais pastāstīja, ka demonstrējuma lauks ierīkots pēc tradicionālās aršanas, bet saimniecībā ir arī lauks ar minimālo augsnes apstrādi. Pēc pagājušā gada lietainās sezonas novērojumiem vietās, kur bija izmantota minimālā apstrāde, ieplakās ilgāk saglabājās ūdens, un augi sāka dzeltēt. Savukārt uzartajos laukos ūdens labāk iesūcās augsnē. Arī citi dalībnieki norādīja, ka bezaršanas tehnoloģijās atsevišķos gados novērojama sliktāka ūdens infiltrācija.
Tika pārrunātas arī zirņu novākšanas problēmas.
“Cik iespējams, tīrumā nolasām akmeņus, tad seko pievelšana, lai augsnē būtu gan mitrums vienmērīgs, gan tie mazākie akmeņi tiktu iespiesti augsnē. Jo tā zirņu vākšana notiek pilnīgi pa zemi, cik vien zemu tos var novākt. Un tad katrs mazākais akmentiņš vai zemes gabals rada kombainam problēmas. Zirņu kulšana ir izaicinājums ar stipriem nerviem.
Pagājušajā gadā, kad bija tās lietavas, mēs lielāko daļu zirņu paspējām optimālā laikā novākt. Palika viens lauks, kas tajā brīdī likās par zaļu, jo tas mitrums bija vairāk nekā 18 %. Nolēmām, ka divas dienas pakulsim kviešus un tad atgriezīsimies. Tad bija lietus un vairāk nekā nedēļu nevarējām tikt zirņu laukā. Pēc tam jau no zirņu ražas nebija pat puses no tā, ko iepriekš nokūlām. Ja labību var novākt kādu dienu vēlāk, tad zirņi, ja tie ir vācami, tad tie jāvāc,” Pauls Sermais padalījās ar savu pieredzi.
“Jā, zirņu kulšana ir arī loterija. Ja labs rudens, tad viss labi. Kaimiņam bija tik smuks zirņu lauks, bet tad nedēļu lija un visi zirņi sadīga pākstīs,” teica cits zemnieks.
Paulu SERMO lūdzu pastāstīt, kā un kad viņš uzsāka saimniekot.
– Mani vecāki Jāzeps un Jevgeņija Sermie bija vieni no tā sauktajiem Breša zemniekiem. Jau 1989. gadā viņi pieprasīja atpakaļ vectēva zemi un sāka saimniekot 30 ha lauksaimniecības zemes. Tika dibināta zemnieku saimniecība “Gribolva”, nosaukums cēlies no Gribolvas ciema, kur dzīvojam.
Vecāki savulaik strādāja Galēnos kolhozā “Maksims Gorkijs”, mamma bija galvenā zootehniķe, tētis – mehanizators.
Mēs ģimenē augām trīs bērni, es jaunākais. Brālis diemžēl gāja bojā. Vecākajai māsai Silvijai arī sava zemnieku saimniecība – “Bitītes”.
Bērnībā visi strādājām saimniecībā. Audzējām bietes, arī cukurbietes, un, godīgi sakot, ravēšana mums, bērniem, šķita visnepatīkamākais darbs.
Tāpēc, attīstoties saimniecībai, centāmies iegādāties arvien modernāku tehniku. Ap 2000. gadu kļuva pieejams Eiropas Savienības atbalsts, un, cik vien bija iespējams, rakstījām projektus, lai varētu attīstīties un iegādāties jaunāku tehniku, – stāsta Pauls Sermais.
Saimnieks priecājas, ka arī viņa bērni ar interesi iesaistās lauku darbos.
– Man ir trīs bērni – divas meitas un dēls. Vecākā meita Maija šogad pabeidza Galēnu pamatskolas 9. klasi un turpinās mācības Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijā. Vidējā meita Mārīte rudenī sāks mācības 9. klasē, bet jaunākais dēls Osvalds pabeidza 5. klasi. Viņš jau ir liels palīgs – brauc ar traktoru pa laukiem un palīdz saimniecības darbos. Šodien, piemēram, viņš ārdīja sienu. Protams, pa koplietošanas ceļiem vēl nebrauc. Sieva Anita vairāk darbojas ar lopiem, – stāsta Pauls.
Savukārt zemnieku saimniecību “Jaungribolva” Pauls Sermais nodibināja, kad studēja Jelgavā. Tajā laikā bija iespēja pretendēt uz atbalstu jaunajiem zemniekiem, un viņš sāka veidot savu saimniecību.
– Diemžēl tēvs jau vairākus gadus ir aizsaulē, un tagad esmu pārņēmis arī SIA “Gribolva”, turpinot ģimenes iesākto darbu.
SIA “Gribolva” nodarbojas ar piena lopkopību. Pirms četriem gadiem uzcēlām jaunu kūti, kur robotizēta slaukšanas sistēma. Pašlaik ganāmpulkā ir vairāk nekā 150 slaucamās govis, bet kopā ar telēm un jaunlopiem turam vairāk nekā 300 liellopu. SIA “Gribolva” apsaimnieko nedaudz vairāk kā 300 hektārus lauksaimniecības zemes, savukārt z/s “Jaungribolva” – 170 hektārus. Daļa zemes ir īpašumā, daļu nomājam.
Pašlaik vasara ir tāds saspringts darba laiks, jo gatavojam lopbarību. Tagad būs otrais pļāvums skābbarības sagatavošanai, un vēl jānovāc atlikušais siens. Sinoptiķi sola labvēlīgus laikapstākļus, tāpēc ceram visus darbus paveikt laikā, – stāsta Pauls.
– Kā sākusies jūsu profesionālā izaugsme? Vai iegūta lauksaimniecības izglītība?
– Pēc pamatskolas iestājos Malnavas tehnikumā, kur apguvu lauksaimniecības programmu ar specializāciju mežkopībā. Mežs man vienmēr bijis tuvs – arī mans brālis bija saistīts ar mežsaimniecību.
Pēc tam studēju Jelgavas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē un ieguvu augstāko izglītību mežzinātnē. Lai gan izglītība ir mežsaimniecībā, ikdienas darbs pārsvarā saistīts ar lauksaimniecību. Ziemas mēnešos vairāk sanāk pievērsties meža darbiem. Saimniecības īpašumā ir arī aptuveni 100 hektāri meža.
Mežs mums ir ne tikai saimnieciska vērtība, bet arī ilgtermiņa ieguldījums. Lauksaimniecībā sava darba rezultātu redzi katru gadu, bet mežā augļus bieži vien bauda nākamās paaudzes. Tas ir darbs ar skatu nākotnē – bieži izmantoju salīdzinājumu, ka mežā ievāc to, ko savulaik paveikuši vecvecāki, bet to, ko dari pats, visvairāk novērtēs mazbērni vai pat mazmazbērni. Man mežs vienmēr ir bijis īpaši tuvs, – saka Pauls.
– Pastāstiet par robotizēto fermu!
– Jaunajā kūtī darbojas divi slaukšanas roboti. Tās ir kā nelielas mājiņas, kurās govis pašas ienāk, tiek izslauktas un iznāk laukā. Govis slaukšanas būdiņā gaida tādas kā “konfektes” – kombikorma deva, un govis nāk to ēst, un tajā brīdī robots pieliek slaukšanas aparātu un izslauc.
Robotam uzstādīta programma, ka pēc beidzamās slaukšanas ir jāpaiet vismaz četrām stundām. Ja govs ienāk agrāk, atveras vārtiņi un robots “palūdz” iziet ārā, nedodot kārumu. Katrai govij ap kaklu ir siksna ar čipu, kas ļauj robotam atpazīt katru lopu. Programma nepārtraukti seko līdzi katras govs aktivitātei – cik daudz tā pārvietojas, cik aktīva ir. Pēc šiem datiem var redzēt, vai govij sākusies meklēšanās vai, tieši pretēji, tā kļuvusi neierasti pasīva un tai jāpievērš uzmanība. Slaukšanas laikā tiek analizēts arī piens – tiek mērīta tā elektrovadītspēja, temperatūra, tauku un olbaltumvielu saturs. Ja kāds no rādītājiem strauji mainās, dators brīdina par iespējamiem veselības traucējumiem.
Ar aci izmaiņas bieži vien ieraugi tikai pēc pāris dienām, bet roboti tās fiksē jau pašā sākumā. Tas dod iespēju daudz ātrāk pieņemt lēmumu par ārstēšanu, – stāsta Pauls Sermais.
Lai arī slaukšanas roboti ievērojami atvieglo darbu, tie cilvēku pilnībā neaizstāj.
– Katru rītu robots ir jāpārbauda, jāizdara nepieciešamie apkopes darbi un jāseko līdzi tam, kā viss darbojas. Darba joprojām ir daudz, taču tas ir krietni vieglāks nekā agrāk.
Govis kūtī tiek turētas visu gadu, un arī mēslu izvākšana ir automatizēta. Kūtī darbojas transportieris, kas ik pēc dažām stundām automātiski izdzen ārā mēslus. Bet tāpat ejam apskatīties, kas notiek kūtī, un tad govju guļvietas jāpiekārto, jāizrauš mēsli, jāpakaisa pakaiši.
Robots visu laiku dara savu darbu. Tagad ir vieglāk gan pašiem, gan darbiniekiem, – uzsver Pauls.
– Kur pienu realizējat?
– Pienu nododam uzņēmumam “Piena partneri”, kura loģistikas centrs atrodas Jelgavā. Uzņēmums pienu savāc no saimniecībām un tālāk realizē pārstrādes uzņēmumiem, izvēloties izdevīgāko piedāvājumu. Pašlaik mūsu piens tiek vests uz Lietuvu, iepriekš tas nonāca arī Latvijas piena pārstrādes uzņēmumos, bet kādu laiku tika piegādāts arī uz Igauniju. Viss atkarīgs no situācijas tirgū un piena iepirkuma cenām.
Pienu savāc reizi divās dienās. Vienā reizē nododam vidēji vairāk nekā desmit tonnas piena. Atbrauc 24 tonnu pienvedējs, paņem pienu, pēc tam pienu savāc vēl no kaimiņu saimniecības un saimniecības Viļānu pusē, un tā ir pilna mašīna, – stāsta Pauls.
Saimnieks uzsver arī to, ka lauksaimniecībā, tāpat kā jebkurā uzņēmējdarbībā, pastāv riski, taču šeit īpaši liela nozīme ir dabas apstākļiem.
– Protams, riski ir visur, bet lauksaimniecībā mēs ļoti esam atkarīgi no laikapstākļiem. Tu vari visu izdarīt pareizi, ieguldīt darbu un līdzekļus, bet gala rezultātu lielā mērā ietekmē daba. Tomēr, ja strādā un rūpējies par savu saimniecību, kaut kas jau izaug, – saka Pauls Sermais.
– Vai jums atliek laiks arī kādiem hobijiem?
– Esmu Sīļukalna mednieku klubā un Galēnu mednieku kolektīvā. Šad tad aizeju medībās, bet neesmu tik kaislīgs mednieks. No hobijiem vasarā vairāk ir sēņošana un vienkārši mežā būšana, pastaigas.
– Lāči jūspusē ir?
– Mums tāds joks ir, ka Galēnos viens dzīvo – viņam uzvārds Locs. Protams, pa kādam ir, bet šogad, domāju, par tiem lāčiem tāda ažiotāža sacelta. Tie lāči bija, ir un būs. Tas, ka viņu paliek vairāk, protams, ar tiem jāsadzīvo, ir savi riski, vēl jau viss būs priekšā, kad to paliks vairāk. Paldies Dievam nav tā, ka viņi apdraudētu. No mežsaimniecības viedokļa stirnas, brieži nodara daudz lielāku postījumu – meža jaunaudzēs jaunās eglītes, bērzus apgrauž vai aplauž, tad sāpīgāk ir. Satraucošāka ir vilku populācija, tas, ka šo plēsēju paliek vairāk. Viņi ne tikai meža zvērus ietekmē, bet arī lauksaimniecībā nodara diezgan lielus postījumus tiem, kuri tur aitas.
Vēlam saimniekam bagātu ražu rudenī un darbiem vienmēr labvēlīgus laikapstākļus!
Kā redzam, veiksmīga saimniekošana balstās ne tikai uz tehniku un investīcijām, bet arī uz zināšanām, novērojumiem un gatavību izmēģināt ko jaunu. Lauksaimniecībā rezultātu nevar garantēt tikai ar plāniem un aprēķiniem – vienmēr jāņem vērā daba, taču rūpīgs darbs un pieredze palīdz pieņemt labākus lēmumus. Un lauksaimniecība tiem, kuriem tā patiesi interesē, kļūst par dzīvesveidu.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no Paula Sermā albuma
Komentāri