Eleonora Obrumāne visu savu mūžu nodzīvoja laukos, dzimto pusi viņa atceras kā “bērnības fanu klubu”. Viņa piedzima Ludzas rajona Pureņu pagastā, mācījās Pildas astoņgadīgajā skolā, kas atradās trīs kilometru attālumā no mājām.
– Astoņus gadus seši kilometri dienā, sešas dienas nedēļā – tas bija īpašs ceļš manā dzīvē, bērnības ceļš… Pēc tam – vidusskola Ludzā. Bet, kad mācījos Rīgā un Daugavpilī, sapratu, ka dzīvot pilsētā negribētu.
– Kāpēc nolēmāt kļūt par skolotāju?
– Man no bērnības ļoti patīk mācīt, paskaidrot, risināt. Vēl astoņgadīgajā skolā man ļoti gribējās kopā ar ciema meitenēm spēlēt ar lellēm skolu. Atceros, ka es domāju: “Mamma slaucēja, tētis celtnieks. Kas es būšu? Es gribu būt skolotāja.”
Pēc skolas beigšanas mani vilināja iespēja iegūt pedagoģisko izglītību Rīgā pionieru vadītāju skolā: viens gads – un vari strādāt. 1975. gadā jau iestājos darbā, bet nākamajā gadā – Daugavpils institūtā, paralēli strādājot. Tā es piepildīju savu sapni kļūt par bioloģijas skolotāju.
– Jums ir liels pedagoga stāžs, vairāk nekā 50 gadi…
– Galvenais nav stāžs. Galvenais – izaugsme un kaut kā jauna apgūšana. Protams, arī mana ģimene bija ļoti draudzīga un atbalstoša.
– Kādus izaicinājumus jūs saskatāt pedagoga profesijā?
– Par pedagogu nevar strādāt jebkurš, viennozīmīgi. Es pilnīgi piekrītu tam, ka tas gēns nāk no bērnības. Mums ar māsu tāda sakritība – viņa sākumā mācījās medicīnu, strādāja citus darbiņus, bet aicinājums viņai bija bērni un izglītošana. Es domāju, ka tas jau ielikts šūpulī.
Cilvēki, kuri nemīl bērnus, nemīl dzīvi, kuriem nav dzīvesprieka, nav sirsnības un kontakta ar bērniem, nevar strādāt par pedagogu. Viņiem viss liksies slikti. Bet man viss likās labi. Tik labi, ka es ar saviem skolēniem kopā vācu metāllūžņus, makulatūru, es visu laiku biju kustībā. Un tas man dzīvē deva pārliecību par to, ko daru, un prieku. Tā ir mana izvēle.
Visilgāk esmu nostrādājusi jauniešu centrā. Daži psihologi iesaka kaut ko mainīt. Jā, protams, ka kaut kas jāmaina dzīvē, jāmainās iekšēji. Ja es nebūtu mainījusies, es nebūtu tik ilgi nostrādājusi par pedagoģi. Es centos attīstīties, būt atbilstoši laikam, ņemt to pašu labāko.
Ja nemainīsies, nekāpsi augstāk. Ir jāmainās, ir jāmācās – “mūžu dzīvo, mūžu mācies”.
– Jūs jau divus gadus pensijā. Vai pensionāram arī ir jāmainās?
– Nav svarīgi, cik tev gadu, bet svarīgi, ka tu atceries kaut ko darīt, iemācīties un iet tālāk. Es šuvu, adīju, tamborēju un veicu citus darbiņus, ko sievietei pienākas. Es to visu esmu izmēģinājusi, un par to man bija gandarījums.
Pateikšu atbildīgi un ar lielu pietāti – kaut kam dzīvē jāpaliek galvenajam. Jā, man tagad nav darba, bet man ir dažādas iespējas sevi realizēt, piemēram, teātrī, un tas ir mans talants.
– Kas ietekmēja jūsu lēmumu dzīvot Latgalē?
– Man svarīgi, ka es neesmu atrauta no zemes, tieši lauki man devuši to stabilitāti un saikni ar dabu. Tas, kas to nav izbaudījis, ir zaudētājs. Viņš neredz, kā uzzied pirmā sniegpulkstenīte, kā daba mainās no agra pavasara līdz vēlam rudenim, un ka mēs dzīvojam tik laimīgā zemē ar četriem gadalaikiem.
Esmu bijusi skaistās vietās, bet par savu Latgali jūsmoju joprojām. Un priecājos, ka viss attīstās, papildinās un atjaunojas.
– Pastāstiet par savu ģimeni!
– Kad mēs apprecējāmies, vīrs Marijans strādāja sovhozā “Nautrēni”, bija šoferis. 1984. gadā pārcēlāmies uz Ludzu, un viņš pārkvalificējās par celtnieku, cēla mājas, cēla šo ciematu, strādāja gaterī. Viņš bija zemes cilvēks, viņš ļoti mīlēja dabu, kokus, mežu. Pēc profesijas gan bija kinomehāniķis, bet tā dzīvē sanāca, ka viņš īstenībā nerealizēja šo savu profesiju, taču ļoti labi zināja vīriešu darbus, kas saistās ar dārzu, ar kokiem. Bija lielisks kulinārs, ļoti labi gatavoja ēst… Marijans jau mūžībā, bet man visus šos gadus, kad viņa vairs nav, pietrūkst tās mājīgās sajūtas, ko radīja viņa perfekti garšīgi pagatavotais ēdiens. Bet priecājos, ka manai meitai Sandiņai ēst gatavošana ir gēnos, un viņa to dara labprāt.
Mums piedzima trīs bērni: Agris, Agita un Sanda. Viņi ir pieauguši, katram ir sava dzīve. Nav viegli klājies Agrim, jo viņš no bērnības slimoja, infekcijas slimība bijusi – meningoencefalīts. Bet šie grūtie gadi, kad mēs ārstējāmies un bijām kopā, deva stiprinājumu ģimenē.
Mani priecē, ka meitas Rīgā, bet brauc arī uz šejieni. Agris man ir liels palīgs dažādos mājas darbos – pie malkas, siena, zemes.
– Vai jūs sevi uzskatāt par stipru sievieti?
– Jā. Es esmu stipra. Pirms 20 gadiem bija jāpārvar dažādas slimības, arī onkoloģiska. Tagad jau no šī vārda nebaidās. Arī pirms 20 gadiem es nebaidījos.
Man pateica: onkoloģija, un es arī pieņēmu to, kas bija jādara šajā laikā. Viss. Ko darīsim? Strādāsim, darīsim. Es gāju paralēlo ceļu – izvēlējos ne tikai klasisko medicīnu, bet arī tautas, un bija ļoti daudz labu cilvēku, un man liekas, ka man tie tautas līdzekļi un labie cilvēki palīdzējuši 70 procentos.
– Kas jums dod spēku?
– Saslēgšanās ar zemi, ar dabu, tuvo cilvēku esība. Īsāk sākot, daba, cilvēki un dvēsele.
Pēdējā laikā es vairāk domāju par dvēseli. Mēs visi, protams, kādreiz aiziesim, nu nebūsim mēs uz zemes mūžīgi. Bet kaut kas taču pēc mums paliks, gaisma vai atmiņa kāda, par to mums ir jāpadomā. Es nepiekrītu teicienam: “Man nav laika.” Ir laiks – šeit un tagad! Un mēs izvēlamies – būt kopā ar šiem cilvēkiem vai pateikt: “Man nav laika.” Ja tev nav laika – nav dzīves. Man vienmēr ir laiks!
– Kādi ir jūsu vaļasprieki?
– Ziedi un teātris. Pie mājas es esmu karaliene – man ir pushektārs zemes. Ir iestādītas ābeles, ķirši, ir pļaviņa un daudz ziedu – dvēselei.
– Teātris ir jūsu sirdslieta?
– Jā, bet par režisori es kļuvu nejauši. Isnaudas pagastā bija spēcīga kultūras pasākumu organizatore Biruta Jermaka, un viņa izdomāja, ka mums vajag teātri. Sākās ar bērniem – viņus vajadzēja izklaidēt, un tā viņa mani ievilināja.
Pieaugušo teātrim mēs šogad nosvinējām 30 gadus, bet bērnu – jau ir 35 vai vairāk.
Teātris – tie ir īpaši cilvēki. Aktieri – katrs nedaudz ar savu uguntiņu, nedaudz ar azartiskumu, un vienmēr, redzot tādu cilvēku, es mēģinu pieaicināt pie sevis. Un tas man izdevies! Šajos gados varbūt 50 dalībnieku pamainījies.
– Trīs sasaukumus jūs bijāt Ludzas novada domes deputāte. Šis darbs jums patika?
– Jāsaka tā – nav viegls darbs. Es labāk spēlēju teātri, šuju tērpus vai strādāju dārzā. Nē, politika nav mana mīļākā lieta. Bet mēs dzīvojam šeit, šajā valstī, un mēs veidojam šo valsti. Mēs varam pastrīdēties, varam izteikt savas ambīcijas, bet es, darbojoties domē, nevienu mirkli nenožēloju.
Mēs vienmēr bijām opozīcijā, un mūsu lēmumi bija pretstāvoši. Mēs palikām pie sava viedokļa, kopā ar cilvēkiem: mēs dzīvojam dzīvi tādu, kāda tā ir.
– Vai vietējai varai ir ietekme?
– Jā, ietekme ir ļoti liela, es jūtu, sevišķi tagad. Ja tu redzi problēmu un vari to atrisināt – ideāli. Ja nevari atrisināt – bēdīgi.
Jaunie var daudz padarīt. Bet tagad mainījušies laiki – sociālie tīkli, viss kļūst ļoti redzams un atklāts. Bet vajadzīgs cilvēks, kas pamanīs un paziņos, ka kaut kur nav sakārtots, piemēram, lauciņš. Paies laiks – visu sakārtos, ticiet man, sakārtos. Vajag cilvēku savā vietā, un tam cilvēkam jābūt drosmīgam. Pirmām kārtām, nedomāt par sevi, viennozīmīgi. Tu neesi vairs brīvs, tu esi kalps, tautas kalps, vārda pilnā nozīmē. Ja tu nevari kalpot, tad tu esi pakalpiņš. Vai tu par velti naudu saņem. Vajag ar mazumiņu strādāt, ar cilvēkiem, ar konkrētu lietu.
Es priecājos – viss tagad notiek. Vienmēr ir jābūt opozīcijai – lai viss virzītos uz priekšu.
– Par kādu lietu, ko jūs panācāt kā deputāte, jums ir prieks?
– Ludzas pilsētas vides sakārtošana.
– Vai jūs esat apmierināta ar dzīvi?
– Protams! Ja es nebūtu apmierināta un kurnētu, man viss būtu slikti. Es negribu būt neapmierināta! Esmu apmierināta ar to, kur es dzīvoju, ar cilvēkiem, ko es satieku, ar šo vasaru.
– Kas ir laime, jūsuprāt?
– Mēs meklējam laimi visu mūžu. Bet vai mēs esam laimīgi? Vai mēs, redzot skaistu ķiršu koku šogad, varam pateikt: “Vai, cik skaists ķiršu koks, pilns ar ogām!” un būt laimīgi? Bet ja rīt atlidos strazdi un nebūs to ķiršu? Tāpēc laime jāsargā!
– Kādu nākotni iztēlojaties sev, Ludzas novadam, Latgalei?
– Par sevi personīgi varu pateikt: esmu priecīga, ka šos pēdējos divus gadus pensijā esmu vairāk kopā ar ģimeni un savējiem, jo darbs, protams, paņēma daudz laika un pūļu (darbs, nevis hobiji). Cik man Dievs ir atvēlējis vēl laika – centīšos darīt, ko varu cilvēkiem, dalīties ar mīlestību, kuru Viņš man devis.
Nākotni es neredzu melnās krāsās. Šeit ir zeme, šeit ir iespējas. Es domāju, ka viss būs labi, ja cilvēks stabili stavēs uz zemes. Viss attīstīsies, jo tehnoloģijas iet uz priekšu, un vajag tikai iekļauties šajā laikmetā.
Ludzas novadā – es ceru, ka atgriezīsies tie, kas aizbraukuši. Atgriezīsies un sakārtos savas dzimtas mājas, iekops laukus, savu zemi. Tik skaista vieta! Gan meži, gan ezeri, gan pakalni, gan svētvietas ar īpašu starojumu… Ir vajadzīgi tikai cilvēki. Atrodiet sev vietu šajā zemes stūrītī, kur jūs esat! Atrodiet, ko jūs gribat darīt! Un tad viss būs labi.
Latgale man ir mīļākā vieta pasaulē. Lai tā ir droša vieta, lai mums skaisti lauki! Viss būs kārtībā. Būsim droši. Es piedzimu 11 gadus pēc kara. Bija grūti, jo tikko karš bija beidzies. Tagad ir cits laiks, jo pasaule mainās. Un mums jāmainās līdzi! Būs labi, ja mēs labu domāsim.
Latgales nākotne sākas ar cilvēkiem
Šodien mēs iepazināmies vēl ar vienu laimīgu cilvēku, kurš redz dzīvi gaišās krāsās, kurš dzīvo šeit un tagad un kuram vienmēr ir laiks, lai veltītu to cilvēkiem un savai kopienai. Savukārt dzīve nav iedomājama bez tuvinieku un cilvēku līdzās atbalsta.
Latgales šodiena un nākotne sākas ar cilvēkiem, kuriem ir jāmainās atbilstoši laikam, liecina Eleonoras Obrumānes dzīvesstāsts. Un dzīves pārbaudījumi ne vienmēr salauž cilvēkus, bet arī stiprina.
Laimi var saskatīt sīkumos, bet tie ir jāsargā. Mums visiem ir jāsargā sava laime, lai mēs visi šeit, Latgalē, būtu laimīgi.
Irina ANTONOVA
AUTORES foto un foto no E. Obrumānes ģimenes arhīva
Komentāri