Un durvis aizsiesim ar šņorēm. Lai neviena sveša kāja te nespertu. Tādu lēmumu pieņēmusi mūsu valdība, atbildot uz Krievijas priekšlikumu ieguldīt miljonus Ventspils ostas modernizācijā. Šīs ostas pakalpojumi Krievijai vajadzīgi, lai saņemtu un kādu laiku glabātu caurules, kas vajadzīgas gāzesvada “Ziemeļu straume 2” būvniecībai. Kadēļ mums vajadzīga Krievijas nauda? Tie, no kuriem šis lēmums atkarīgs, tāpat dzīvo cepures kuldami. Vai tad viņi ierobežo savus tēriņus? Tas pats Rinkēvičs var atļauties tērēt fantastiskas summas patīkamiem ceļojumiem uz eksotiskām valstīm kopā ar draudzeni-draugu. Par Valsts prezidenta kancelejas dāsnumu “Rēzeknes Vēstis” jau rakstīja — prēmijas, piemaksas. Avīzes sacēla troksni. Nu un tad? Valdošajiem ir daudz svarīgākas lietas par prezidenta kancelejas naudas tēriņu uzskaiti. Un kanceleja nav izņēmums. Ņemsim Tieslietu ministriju. Tā saņēmusi pusotru miljonu
“semināru rīkošanai jaunlaulātajiem un jaunajām ģimenēm”…
Priekšā miljardu, ko Eiropa dod “Rail Baltic” būvniecībai, apgūšana. Neskatoties uz to, ka eksperti sen pateikuši, ka šis ceļš uz Berlīni mums nav vajadzīgs, tas nesavāks pat ceturto daļu optimālajai noslodzei nepieciešamo pasažieru. Bet tas mums sola miljonus! Veiklie un trenētie darboņi vienmēr pratīs iebāzt kabatā gabalu no tik bagātīgi klāta galda. Ja gaidāmi tik lieli tēriņi, vai tad valdība var atcerēties kādā vājuma brīdī izmestu solījumu paaugstināt pensijas neapliekamo minimumu līdz 300 eiro? Nu, nesanāk pagaidām. Valdība nevar iztikt arī bez tiem centiem, ko ietur no vecīšu honorāriem. Paskaidrošu. Uzrakstīja večiņa avīzei vēstuli, teiksim, savas atmiņas. Redakcija aprēķināja viņai nelielu honorāru — divus vai trīs eiro. Taču arī no šī honorāra mums jāatskaita ienākuma nodoklis. Acīmredzot valdošie uztraucas par to, ka pensionāri sāks pārāk trekni dzīvot… Tāpat vara novilcina daudzu citu solījumu pildīšanu par nodokļu sloga mazināšanu. Naudas tāpat jau trūkstot. Bet skatieties, kādas summas plānots tērēt Latvijas simtgades pasākumiem Berlīnē, Parīzē vai Santjago. Vai šie tēriņi vajadzīgi, vai Santjago kāds par mums kaut ko zina, nav svarīgi. Galvenais — ievilkt ķeksīti pasākumu plānā un “apgūt” tam piešķirto naudu. Kā Latvijā tiek apgūta nauda, redzams pat bez brillēm. Jubilejas pasākumus es jau pieminēju. Bet arī pašvaldības neatpaliek. Vai kāds mums kādreiz pateiks, cik izmaksājušas glancētās atklātnes, ko pilsētas mērs jau divas reizes izsūtījis visiem pilsētas iedzīvotājiem? Tas ir ļoti interesants aģitācijas veids. “Uz kā rēķina tās tiek sūtītas?” jautā mūsu lasītāja Genovefa, “vai tiešām mērs no savas algas sedz šos izdevumus? Vai ir kādi citi finansēšanas avoti?” Starp citu, kāds mūsu lasītājs bija ļoti pārsteigts, kad uzzināja, ka “Goram”, kam pašam būtu jāpelna un jāpapildina domes kase, dome piešķir solīdas dotācijas. Kas no tām barojas? Domes avīze? Radio? Televīzija? Man nav laimējies piedalīties pagalmu sapulcēs, ko mērs rīko pirms katrām vēlēšanām. Kaut ko viņš taču sola, kaut kā atbild uz jautājumiem par bedrēm, par “Namsaimnieka” nodevām utt. Protams, šie jautājumi aktualizējas ik pēc četriem gadiem. Un tie nav bīstami. Vai tad baba Vera vai tante Šura var uzdot bīstamus jautājumus? Kā lai viņas zina, ka iedzīvotāju skaits Rēzeknē pastāvīgi samazinās, bet domes darbinieku skaits — aug ik gadu. Un viņu algas arī. Taču tā jau ir cita tēma, kas prasa rūpīgu iedziļināšanos.
Māra NIZINSKA
V. KRŪMIŅA zīm. (No grāmatas “Svari laika svaros”)
Komentāri