Gaidot siltāku laiku, mēs neesam pamanījuši, ka pusgads īstenībā jau cauri. Rīt sāksies jūlijs, lauku cilvēku karstākais darba laiks. Pat ja ir tikai neliels dārzs, viena govs vai kaza, barība ziemai tāpat jāsagatavo, ogas ievārījumam jāsavāc, dārzs jāizravē… Vārdu sakot, tiem, kuri paši savām rokām sev gādā maizi, pienu vai kādu dārzeni, rūpju pietiek un skatīties televizoru vai klausīties radio laika neatliek. Maltiete Monikas tante, no kaimiņa uzzinājusi, ka streikos ģimenes ārsti, izbijās ne pa jokam. Viņai teju teju zāles beigsies… Satraukusies arī Monikas draudzene. Viņai pie ārstiem jāiet regulāri. Ar ģimenes ārstu viņai paveicies — sirsnīgs cilvēks, parunā, sirdi paklausās, recepti izraksta. Bet ko darīt, ja mediķi streikos? Ko iesākt tādām Monikas tantēm? Būdama žurnāliste, es pēdējā laikā speciāli avīzēs un internetā meklēju materiālus, lai uzzinātu, kas tad īsti neapmierina ārstus. Atradu daudz, taču noformulēt ārstu neapmierinātības cēloni īsumā nav nemaz tik viegli. Tās ir ne tikai algas un nepietiekamais finansējums. Tas ir
bardaks (piedodiet par šo rupjo vārdu),
kas radies medicīnā nepārtraukto reformu gaitā 25 gadu garumā: e-veselība, miljonus vērtu slimnīcu celtniecība un klapēšana ciet (kā, piemēram, Ludzā). Ja tam visam vēl pieskaita vietējo valdnieciņu centienus pēc iespējas vairāk ieraust no šīs silītes savējā (ar dažādām metodēm: ārstniecības iestāžu apvienošanu un dalīšanu, dažādiem ne vienmēr nepieciešamiem iepirkumiem utt.), kļūst skaidrs, kāpēc Latvijā trūkst naudas visvērtīgākā resursa — cilvēku (pacientu un mediķu) saglabāšanai. Vispār jau nauda ir. Neskatoties uz vispārējo nabadzību, Valsts ieņēmumu dienests pamanās iekasēt no mums visus ieplānotos miljonus. Un pat vairāk. Tā ka mūsu vadītājiem nav pamata uztraukumam: kādu laiku vēl dzīvos, kā ieraduši, lepni un izšķērdīgi. Gandrīz katru nedēļu sabiedrība uzzina šokējošus jaunumus par Latvijas augstajām politiskajām aprindām. Piemēram, šonedēļ žurnālists Lato Lapsa publiskoja ziņas par tā saucamo maksātnespējas administratoru trekno dzīvi. Viņi atgādina maitasputnus, kurus valdība norīko pagrimušas rūpnīcas (piemēram, “Liepājas metalurga”) vai bankrotējošas bankas galīgai noknābāšanai. Paskatieties, cik ražotņu, uzņēmēju un vienkāršu iedzīvotāju cietuši no “Krājbankas” un “Parex” bankas bankrota (izzagšanas). Cieta tauta un valsts kopumā. Valsts, pūloties glābt banku, iegrābusies milzīgos parādos. Tomēr noslīka, t.i., mums pateica: viss, ar banku ir cauri, Latvijai ir milzīgs, miljardus liels parāds… Taču kādam no tā tiek arī labums. Politiskie tēvoči par bankrotējušās bankas administratori iecēla simpātisku dāmu — Deglavas kundzi. Sešu darba gadu laikā viņa saņēmusi par savu darbu miljonus. Nopirkusi dārgu dzīvokli, dārgu mašīnu, un, ja var ticēt deklarācijai, dienā savām vajadzībām tērē ap 200 eiro… Protams, tāpat vien neviens tādu darbu nedos. Politiķu ieceltie maksātnespējas administratori dzīvo trekni un dāsni baro savus labvēļus… Latvijā visi to zina. Visiem zināms, cik korumpēti ir 25 gadus valdošie politiķi. Un tomēr pēc katrām vēlēšanām uz mums no televizoru ekrāniem raugās tās pašas
solvitas, ašeradeni, rinkēviči
un citi Latvijas likteņa lēmēji. Laikam prot iebiedēt vēlētājus, iegalvot, ka tad, ja viņus neievēlēs, Latvijai būs beigas, parādīsies zaļie cilvēciņi, pa Daugavu un jūru atpeldēs naidnieku kuģi un atbrauks tanki. Politiķi biedē, ka tos Rīgā ielaidīs neuzticamie latgalieši, kuri klausās Maskavas radio un skatās krievu filmas par Mašu un Lāci. Starp citu, mūsu cenzori šo multfilmu atzinuši par kaitīgu Latvijas iedzīvotājiem. Tā, lūk, liekot domāt, ka lācis (nu, tas, kurš mīt aiz austrumu robežas) nav vis briesmīgs, bet gan mīļš un labsirdīgs. Tas ir bīstami. Un ja nu tas lācis sagrābs un apēdīs kaut kādu Ašeradenu, Kučinski vai tanti Teklu? Latviešu tāpat jau nav daudz. Laikam lācis vainīgs: vai nu apēdis, vai tā nobiedējis, ka visi uz Angliju, Vāciju un citām ārzemēm aizmukuši. No otras puses, Dievs ar viņiem, ar tiem latgaliešiem un citiem, kuri pazuduši no Latvijas ārēm. Jo mazāk te vēlētāju, jo vecāki tie, kuri te palikuši, jo lielāka garantija, ka
āboltiņas, ašeradeni, deglavas
un citi kungi, valdošie politiķi, jutīsies labi un ērti. Vēl ne viss mūsu valstī ir bankrotējis… Vēl šis tas palicis… Vēl ir, ko pievākt…
Māra NIZINSKA
Komentāri