Nevienai valstij nevienos laikos naudas nav bijis tik, cik vajag. Ja nu vienīgi Arābu Emirātos visam pietiek. Ja runājam par Latviju, te nauda atrodas valdošo politiķu vajadzībām. Pirmām kārtām. Nu, vēl ieroču pirkšanai. Visam citam pietrūkst. Un pašreiz šajā neparasti aukstajā vasarā notiek karsti jo karsti strīdi un ķīviņi, kur to ņemt izglītībai, veselībai un citām vajadzībām. Vasara, kaut arī auksta, tomēr laiks skolniekiem pavaļoties, tiem, kam darbs, atpūsties. Kaut gan patiesībā atvaļinājums, kādu to saņem, teiksim, Zviedrijā strādājošie, ļoti atšķiras no tā, kāds tas ir šeit, Latvijā. Tikai retā uzņēmumā darbiniekam piešķirs likumā paredzētās 24 atvaļinājuma dienas. Bet, ja arī piešķirs, cilvēks pats ies un lūgsies ļaut viņam pastrādāt. No kaut kā taču jādzīvo pašam un ģimenei. Līdzekļu trūkums Latvijā ģimenes budžetos tāpat kā visās nozarēs ieguvis hroniskas, ielaistas slimības raksturu. Neapmierināti skolotāji, streiko dakteri. Netiksim šodien pie ārsta vai uz rentgenu? Bet tā jau ierasta lieta, visur rindas. Turklāt valsts parūpējusies par to, lai iedzīvotājiem, t.i., pacientiem, būtu citas rūpes un citas galvassāpes. Pareizāk sakot, vēdergraizes vai, vēl precīzāk — vēdera urkšķēšana. Lūk, tāda ainiņa “Maximas” veikalā. Padzīvojusi kundze no pretējās mājas kādu laiciņu nav apmeklējusi veikalu (bija Pleskavā pie māsasmeitas). Ieraugot piena pudeles cenu, ķeras pie sirds. Papīriņš, uz kura kundze sarakstījusi vajadzīgos pirkumus, jābāž atpakaļ kabatā, jo piena pudele mēneša laikā kļuvusi par 30 centiem dārgāka. Sviesta paciņa nesen maksāja 98 centus, tagad — 1,80 eiro. Šiltītes ar uzrakstu “samazināta cena” drīzāk ir izsmiekls par pircējiem, kuri pirms nedēļas par biezpiena paciņu maksāja 98 centus, tagad ar visu “samazināto” cenu — 1,70 eiro. Redakcija, paklausot savu lasītāju lūgumam, divkārt mēģināja vērsties vairākās svarīgās valsts iestādēs, kurām būtu jāuzrauga tirgotāji. Mēs lūdzām skaidrojumu, kāpēc Latvijā, kur pašreiz nav ne kara, ne mēra, kur ganības un lauki nav siseņu noēsti, piena, maizes un citu produktu cenas tā “skrien” uz augšu. Ik nedēļu. Atbildi neesam saņēmuši, lai gan drīz būs mēnesis, kopš pieprasījums nosūtīts… Nav ko atbildēt? Vai arī kungiem tur, augšā, ar tādiem sīkumiem kā piena pudeles cena “Maximā” nav laika noņemties. Jārisina globālas, Latvijai svarīgas problēmas. Piemēram, Latvijas politiķi avīzēs un internetportālos dedzīgi apspriež katru Trampa acu mirkšķi, interesējas par Merkeles panākumiem, jūsmo par Anglijas hercogienes jauno tērpu. Žurnālisti sacenšas, minot, uz kuru pusi pēc “Vienotības” iziršanas dosies Latvijas politikas rudā dīva Solvita: kļūs par sūtni kādā dienvidu valstī vai mēģinās kandidēt prezidenta vēlēšanās tepat Latvijā… Mums sen jau ir divas Latvijas. Viena, kurā cilvēks pat pastalas nevar atļauties, un otra, kur nauda tūkstošos tiek maksāta par to, ka politiķis pierakstīts divās trijās steigā salipinātās izmeklēšanas komisijās
(cenšas noskaidrot, kā tad tur īsti bija ar tām “Rīdzenes” sarunām)
; vai arī “vaiga sviedros” strādā trijās uzņēmumu padomēs; vai arī iecelts par uzraugu valsts noslēpumiem ar algu oi-joi-joi (kā bijušais prokurors Maizītis). Lielisks piepelnīšanās avots politiķiem — dažādas izmeklēšanas komisijas. Ko tik viņi neizmeklē: oligarhu sarunas, mediķu darba apmaksas jautājumus, cik vidusskolas slēgt Rīgā, kur ievēlēti nepareizie priekšnieki, kā piespiest Latgali skatīties nevis Krievijas, bet Latvijas TV, kā saukt pie atbildības deputātus dzērājus un skandālistus… Vārdu sakot, deputāti izmeklē. Nav svarīgi, ko izmeklē un kāds būs rezultāts. Galvenais, ka viņiem par to tiek papildus maksāts. Tāpat kā papildu piemaksas paredzētas ministriem par reformu apsolījumiem. Cik tādu “reformistu” jau pilnām mutēm ēduši no valsts siles — Šķēle, Zatlers, Āboltiņa, nu Kučinskis. Saeima un valdība strādā vaiga sviedros, politiķu apmaksātie žurnālisti par šiem darbiem nemitīgi un skaļi stāsta elektorātam… Nez, kāpēc netiek gaismā celti to politiķu labie darbi, kuri atļāva Latvijā no Zviedrijas ievest simtiem tonnu kaitīgo atkritumu? Nav informēti iedzīvotāji arī par valdības plāniem slēgt bāreņu un slimo bērnu internātskolas, samazināt veciem cilvēkiem domāto pansionātu skaitu, apcirpt summas, kas vajadzīgas slimu bērniņu uzturēšanai, ārstēšanai un mācīšanai. Vai tad ir kaut kur oficiālas ziņas, cik pēdējo desmit gadu laikā slēgti pansionāti, internātskolas, citas sociālās iestādes, kas vēl padomju laikos tika dibinātas, lai sniegtu atbalstu, teiksim, bērniem ar īpašām vajadzībām vai bāreņiem. Latvijai neesot naudas tādu iestāžu uzturēšanai. Un jāsaka, tas ir brīnums, ka latgaliešiem izdevās pasargāt no slēgšanas internātskolu Kalkūnē. Pagaidām izdevās… Un visas tāda veida
reformas
izglītības, medicīnas, sociālajā jomā notiekot mūsu dzīves uzlabošanas vārdā? Uzlabo Izglītības ministrija, slēdzot skolas, uzlabo Veselības ministrija, slēdzot slimnīcas, veiksmīgi strādā Rasnačs ar visu savu Tieslietu ministriju. Viņa paspārnē esošie maksātnespējas administratori un tiesu izpildītāji gadā
nopelna
pa pieciem — desmit miljoniem, aizlaižot pa pieskari ražotnes un citas svarīgas iestādes (“Daugavpils dzirnavnieks”, “Liepājas metalurgs”, “Krājbanka” u.c. bankas). Un tas viss reformu vārdā. Reforma reformas galā. Latvija jau tā noreformēta, ka knapi kājas pavilkt spēj…
Māra NIZINSKA
Komentāri