Šī nedēļa atnesa mums vairākas patīkamas vēstules. Divas — no vietējiem, Stoļerovas un Kārsavas, zemniekiem. Jānis Sutra, piemēram, pastāstīja, ka, pateicoties valsts atbalstam, viņš ticis pāri plūdu radītajai postažai, paguvis nopirkt un arī citādā veidā sarūpēt ziemai vajadzīgo lopbarību. Esam no zemniekiem saņēmuši arī vairākus telefonzvanus ar pateicības vārdiem ministram Jānim Dūklavam. Par atsaucību, par to, ka labi saprot zemnieku likstas un pārdzīvojumus un cenšas palīdzēt. “Ja tādi pragmatiski un lietišķi cilvēki vadītu visas nozares gan pie mums, gan citur, valdība nemērdētu valsti un zemniekus ar sankcijām, kas nodara postu tautsaimniecībai Latvijā un Eiropā. Postu, ko var salīdzināt ar karu,” internetvēstulē redakcijai uzrakstījis “Rēzeknes Vēstu” lasītājs no Limbažiem. Piebildīšu, ka Limbažu pusē “Rēzeknes Vēstīm” ir krietns pulciņš abonentu. Padomju laikos uz turieni darbā tika nosūtīti daudzi Latgales puiši, kuri mācījās Lauksaimniecības akadēmijas mehāniķos inženieros. Izmantojot gadījumu, saku viņiem paldies par to, ka interesējas par savu dzimto pusi, lasa “Rēzeknes Vēstis” un pat raksta mums vēstules. Darbs slavē darītāju — ir tāda paruna. Tas attiecināms gan uz zemnieku, gan valstsvīru un, teiksim tā, valsts sievu. Latvijā daudzas nozīmīgas nozares komandē sievas. Nu, kaut vai medicīnu, ar kuru mums diemžēl neiet labi. Vai ik dienu avīzēs un internetizdevumos ne mazums uzmanības tiek veltīts nebūšanām, kas pārņēmušas šo nozari. Nu kas tā par mūsdienīgu valsti, kurā uz rentgena vai citu līdzīgu izmeklējumu jāgaida trīs četri mēneši. “Biju nozīmēta uz janvāri, bet daži rindā stāvētāji esot nomiruši, tāpēc mana rinda pienāca agrāk,” šonedēļ pastāstīja kāda redakcijas apmeklētāja. Viņa gribēja ievietot avīzē pateicību Rēzeknes medicīnas vadībai. Pārrunājām šo jautājumu un nonācām pie secinājuma: diezin vai būs pareizi teikt paldies par pakalpojumu, kas vairs nebija vajadzīgs citam uz izmeklēšanu rindā gaidītājam… Reti kura tautsaimniecības nozare Latvijā var palielīties ar to, ka viss ir labi, viss lieliski sakārtots. Bet medicīnai īpaši nav paveicies. Nav labi gājis, sākot ar 1991. gadu, kad šo nozari reformēt centās gan par ministriem ieceltie policisti miliči, gan profesionāli politiķi, kuru vienīgā prasme — ņemt un tērēt kredītus. It kā reformām. Šodien esam tā noreformējušies, ka pat uz rentgenapskati jāgaida mēnešiem. Par moderno aparatūru nemaz nerunāsim: tur rinda gandrīz gada garumā. Medicīnas nozare kļuvusi par treknu barotavu valsts un pašvaldību pārstāvjiem, kuriem atļauts darbspējīgu aparatūru “sagriezt lūžņos”, lai izdevīgi (kam izdevīgi?) nopirktu jaunu. Latvija mūsu valdošo politiķu sacerētajā sāgā ir moderna valsts, te visam, ko pērkam (izņemot ieročus), jābūt supermūsdienīgam… Starp citu, ar tā modernuma un radošuma demonstrēšanu mūsu politiķiem bieži vien sanāk greizi. Pēc valsts svētkiem internetā tika aktīvi apspriesta karaspēka un kara tehnikas parāde Daugavas krastmalā. Tās uzdevums acīmredzot bija apstiprināt eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iemīļoto saukli: “Mēs esam stipri, mēs esam vareni.” Pa Daugavas krastmalu patiešām iespaidīgi nosoļoja NATO valstu karaspēka vienības, Rīgu nodimdināja NATO valstīs iepirktā tehnika, kuras rindās bija arī… ieslodzīto pārvadāšanai domātais busiņš ar aizrestotiem logiem. Bet visā visumā parāde kā jau parāde. “Gribētos gan zināt, cik no valsts budžeta katru dienu aiziet šīs tehnikas un NATO valstu karavīru uzturēšanai,” internetā raksta kāds indīgi noskaņots tautietis. Vēl cits, tikpat indīgi noskaņots grib zināt, cik īsti valsts budžetam izmaksā tā
zinātnieku
komisija, kas jau daudzus gadus krata un pēta tā sauktos
čekas maisus
. Laiku pa laikam pabaidot publiku, ka nu tik publicēšot to
maisu
saturu! Un naudiņa zinātniekiem tiek iedalīta. Politiķiem nav nekas pretī — lai pēta. Viņi droši, ka šodienas politiķu vārdu tajos
maisos
sen jau nav — savlaicīgi izņemti šaubīgie dokumenti. Tomēr naudu
maisu
pētīšanai iedala atkal un atkal. Strīdēties ar zinātniekiem politiķi neriskē: ja nu viņi tomēr atrod kādu nesmuku papīru. Pašreiz valdošajiem nepatikšanu tāpat jau pietiek. Piemēram, nav pagaidām izdevies pavisam norakt skandālu ar elektrības sadārdzināšanu. Miljonu miljoni izvilkti no Latvijas iedzīvotāju kabatām, kurus spieda dārgi maksāt par tā saukto zaļo, it kā mazajās hidroelektrostacijās ražoto enerģiju. Miljoni izzagti no ģimeņu, pensionāru, bērnu kabatām. Bet atbildīgie kā sēdēja, tā sēž Saeimas prezidijā, ministru krēslos. Varbūt tāpēc, ka policijai, prokuratūrai tādus noziegumus izmeklēt aizliegts? “Ne es zinu, ne es redzu, un vispār es nebiju mājās, kad “Vienotības” ministri no zemnieku, uzņēmēju kabatām zaga miljonus, ko iedalīt savējiem it kā zaļās enerģijas ražotājiem…” — tāda pozīcija politiķiem. Pēc nepilna gada — Saeimas vēlēšanas, tātad arī jauna valdība, jauni ministri. Vai patiešām būs jauni? Rau, kā viņi, šodien pie varas esošie, čupojas un rāpo no vienas partijas uz otru, lai nākamgad atkal iesēstos Saeimas krēslos un valdības kabinetos. Jā, Latvija nav bagāta, bet mūsu politiķi vienmēr atradīs metodi, kā izvilkt no iedzīvotāju kabatas tur ieripojušu
eiriku
.
Māra NIZINSKA
Gata ŠĻŪKAS zīm.
Komentāri