Tā nu tas laika gaitā iegājies: ar savām sāpēm un problēmām cilvēki nāk uz redakciju. Pēc padoma, pēc palīdzības; vienkārši izkratīt sirdi. Valstī, kas dižojas ar savu eiropeiskumu un demokrātiju, patiesībā demosam, t. i., tautai, pašai nav nekādu iespēju kaut ko pieprasīt vai sevi aizstāvēt. Kas, piemēram, palīdzēs 80-gadīgai večiņai, kuru terorizē, sit, grūsta, aplaupa (atņemot pensiju) viņas dēls — pagalam nodzēries tips? Saukt policiju? Bet kas būs pēc tam, nākamo, aiznākamo reizi? It kā jau pieņemts likums, kas ļauj valsts institūcijai noteikt dzērājam ierobežojumu par tik un tik metriem netuvoties sava upura dzīvesvietai. Taču kā lai šajā gadījumā nodrošina netuvošanos? Tajā sliktajā padomju iekārtā dzērājus savāca, kaut cik ārstēja un, galvenais, vismaz uz kādu laiku piederīgos atbrīvoja no dzērājtēva vai dzērājdēla terora… Ko piederīgajiem darīt šodien? Lūk, redakcijā atskan zvans: “Viņš tikko aizgāja, laikam pēc pudeles. Atnāks, kausies atkal…” Problēma? Jā, problēma, liela. Bet galvenais, ka neviens mūsu valstī nemeklē iespēju to risināt. Rau, bēgļiem tiks sagādātas pietiekami komfortablas mītnes, katrs no tiem saņems 32 eiro dienā. Bet saviem vecīšiem nodrošināt kaut cik ciešamu dzīvošanu nevēlas ne valsts, ne pašvaldība. Vēl viens piemērs iz dzīves. Sieviete tādos gados, kad grūti pašai ar sevi tikt galā, ietu uz pansionātu, bet pensijas esot par maz: vēl tikpat daudz jāpiemaksā. Kas piemaksās? Radinieki? Šajā gadījumā vienīgā radiniece — mazmeita, kura pati knapi savelk galus kopā. Ir pašvaldības, kas veic šos līdzmaksājumus. Diemžēl Rēzekne nav to skaitā. Rēzeknes pašvaldības attieksme pret senioriem (un ne tikai viņiem) — atsevišķa, liela un sāpīga tēma. No valstī esošo likumu un Ministru kabineta noteikumu viedokļa, iespējams, viss ir daudzmaz pieciešams. Bet no cilvēciskā… Pagājušajā svētdienā Ančupānos bija kapusvētki. Tur nokļūt ar vienīgo Makarovkas maršruta autobusu neiespējami. Senioru delegācija savlaicīgi devās uz pieņemšanu pie deputātiem, sak, iedaliet, lūdzu, papildu autobusu. Vai tas nav izpildāms? Vai par daudz prasīts? Izrādās, par daudz. Autobusi būšot aizņemti papildu reisos uz kartodromu, kur liels novada pasākums… Žēl, ka Bartaševiča kungs atvaļinājumā, žēl, ka Rešetņikova kungs neredzēja, kā večuki, atbalstoties uz spieķa vai kruķiem, tajā dienā gāja uz Ančupāniem. Piekusušie meklēja vietiņu, kur piesēst, bet te jau neviena soliņa pat autobusu pieturās nav. Reblis, rau, ierīkoja un uzdāvināja pilsētai skaistu atpūtas vietu Ančupānos. Pilsētas dome nevar pat autobusu pieturas cilvēciski aprīkot. Ja jau runa par autobusu pieturām, arī pilsētā tās nedara godu saimniekiem. Rītos, dodamās uz darbu, piebiedrojos pavecāku sieviešu kompānijai, kuras Blaumaņa ielas pieturā gaida autobusu: viena uz dārzu, cita uz poliklīniku. Šajās standarta dzelzs pieturās ir viens standarta soliņš trijām personām. Ne reizi vien esmu redzējusi, kā cienījama vecuma kundze ar štociņu sēž uz trotuāra apmales, jo kājās nostāvēt grūti… Un vai tad pilsētā šī ir vienīgā pietura ar sēdvietām trim personām? Vai domei miljoni jāaizņemas, lai izgatavotu un noliktu papildu soliņus visās pieturās? Par to deputātiem, kuri ievēlēti lielākoties ar vecāku rēzekniešu balsīm, būtu īpaši jāpadomā: Rēzekne diemžēl pārsvarā ir vecāka gadagājuma cilvēku pilsēta. Noturēt te jaunos neprot ne Latvijas, ne vietējā valdība. Pašreizējā mēra iecienītais sauklis “Rēzekne attīstās” daudzos izsauc skumju smaidu: jā, attīstās. Rau, vēl viena ražotne, “Hanzas maiznīca”, kur bija darbs vairākiem desmitiem cilvēku, nu ir ciet. “Braukšu prom, te nav nekādu izredžu,” slaukot asaras, saka viena no “jaunizceptajām” bezdarbniecēm. Viņas māsa jau Anglijā strādā, tur divus bērniņus dzemdējusi. Anglijā drīz būs sava Latgale, kamēr te par lielu naudu remontētās un celtās skolas un sporta zāles stāvēs tukšas… Starp citu, to jaunceltņu, kas Rēzeknē ieplānotas vai jau top, ne tikai Latgalei, bet visai Latvijai pietiktu. Pilsētas centra rajona ziemeļaustrumu nostūrī topošajā Olimpiskajā centrā jau miljons ieguldīts, šopavasar Saeima, dalot “lieko” naudu, šai būvei piešķīra vēl 700 tūkstošus eiro. Bet nesen domes deputāti nolēma Olimpiskā centra pabeigšanai ņemt vēl vienu lielu (miljonos skaitāmu) kredītu… Varbūt kāds eiriks tiks arī Makarovkas vai Ļermontova ielas autobusu pieturu soliņiem? …Viendien kāds mūsu lasītājs, piezvanījis pa telefonu, man pārmeta, sak, avīze pārāk daudz uzmanības velta pilsētas domes darbiem un nedarbiem. Bet Rēzeknes dome neesot nekāds izņēmums. Vai tad netrūkst neizdarību novadā? Ir, protams, ir. Arī pagastos ne vienmēr pietiek pacietības un līdzjūtības savu vecīšu atbalstam. Aiz Svātovas ezera, pie pašas Krāslavas novada robežas ir Jānīšu ciems, kur dzīvo viena vienīga ģimene. Ja Svātovas večiņas vēl var samest pa eirikam, nolīgt kādu vasarnieku ar automašīnu un aizbraukt pie daktera, tad Jānīšos ir tikai viena divu sirmgalvju apdzīvota māja: ne savas automašīnas, ne autobusa… Tādu vientuļnieku pagastos nav mazums. Vai pagastam, novada domei nevajadzētu padomāt, kā palīdzēt tālo ciemu iedzīvotājiem nokļūt pie daktera? Vismaz divreiz gadā. Vai uz pagasta pārvaldi… Bet tā jau ir — paēdušais izsalkušo nesaprot. Tas, kuram sava (vai dienesta) mašīna, diez vai iedomāsies par to, kura vienīgais transportlīdzeklis — paša kājas… Kaut gan… labi piemēri tomēr ir. Pazīstu lauku amatpersonas, kuras gan pie daktera vecīšus aizved, gan no slimnīcas izņem. Bet visumā… Vara tikai tur ir žēlsirdīga, kur tai nav citu iespēju pastāvēt: būsi augstprātīgs, negodprātīgs, izbalsos. Tā tas ir visās Eiropas valstīs. Mēs te, Latvijā, esam lētticīgi un labticīgi: pietiek skaistu vārdu un tautastērpa svētkos, lai par tevi arī nākamreiz atkal nobalsotu… Kaut gan — tiesības balsot arī apcirptas — gan prezidentu, gan pagasta pārvaldniekus neievēl, bet ieceļ.
Māra NIZINSKA
Komentāri