Zinu, ka šis raksts nevienam vairs nepalīdzēs. Nepalīdzēs arī bērniņiem, par kuriem mūsu valsts vīri un sievas telekameru priekšā vai no tribīnēm runā trīsošā balsī: tik ļoti viņi visi jūt līdzi bāra bērniņiem, tik ļoti grib par viņiem rūpēties… Kā nu ne, daļai politiķu vārdos vien ietērptās rūpes par bērniem, it sevišķi par bāreņiem, ir tas lauks, kur var trekni ganīties. Piemēram, nodibinot speciālu amatu bērnu lietu pārzināšanai. Jāparūpējas taču par… nē, ne par bērniem, bet, teiksim, par vienu ekskluzīvu tētiņu, Nacionālās apvienības pārstāvi, nu, to politiķi, kuram ir septiņi bērni. Tiesa gan, no dažādām sievām. Bet galvenais, ka ir, un viņa atvasēm nedraud ne audžuģimene, ne bērnunams: tētiņš, sēžot speciālā augstā valsts krēslā, var par visiem parūpēties. Valsts uzticējusi, un šis kungs savas kompetences robežās rūpējas arī par tiem, kuriem nav vecāku. Līdz šim bārenīšus audzināja bērnunamos (vai kā nu Latvijā tās iestādes sauc). Nu
parādnieka
tipa deputāti un ministriju klerki izstrādājuši likumu, kas veicināšot bāreņu un nelabvēlīgo ģimeņu bērnu nonākšanu… kur tieši — par to mazliet vēlāk. Pašreiz deputāti un valstsvīri izvirzījuši mērķi — izkvēpināt bērnus no internātskolām un bērnunamiem, lai tos namus aizklapētu ciet. Kā nupat aizklapēja “Bērnu oāzi”, kas bija labi iedzīvojusies lielās mājās ar nosaukumu “Ābelīte”. Par to, kāda bija auklīšu, pedagogu šķiršanās ar bērniem, nerakstīšu. Mazos kā nedzīvus zīmuļus sadalīja pa bērnunamiem: kurš aizvests uz Liepāju, kurš — uz Madonu, uz turieni, kur liekuļi
parādnieki
un citi nacionāli tarkšķošie valstsvīri bērnu iestādes vēl nav paspējuši slēgt. Uz vienu brīdi iztēlojieties tādu ainu: meitenīti, kura bija ļoti pieķērusies savai audzinātājai te, Istalsnā, kā mantu paku iestūma transportlīdzeklī, lai aizvestu uz Liepāju, uz tālu vietu, pie citiem ļaudīm. Man liekas, ka pat akmens “Oāzes” pagalmā izsvīda asaras, redzot to šķiršanos. Nerunāšu šodien par to, ka šis nelielais kolektīvs Latvijā nav vienīgais, kas pēdējā laikā “izmests no laivas”, jo, redz,
parādniekam, rasnačam
vai kā sauc tos monstrus, kuri jau daudzus gadus mīda kājām vienkāršo ļaužu dvēseles, gribas tikt vaļā no rūpēm par bāreņiem: slēgs bērnu oāzes — būs politiķiem mazāk galvassāpju. Drīzāk jau noskaitīsim Rožukroni par visiem, kuri jau gadu no gada iet un balso par viltus patriotiem —
parādniekiem, rasnačiem, kariņiem, bordāniem…
Jo, lūk, viņi skaisti, patriotiski un pareizi runā, bet patiesībā viņus interesē tikai siltas vietas? Ar šo
kariņu, āboltiņu
un citu līdzīgu patriotu pūliņiem Latvijā ik gadu sarūk veco ļaužu pansionātu skaits. Tagad politiķi žvadzina saukli: “Nekādu bērnunamu, Latvijas bērniem jāaug ģimenēs!” Liekuļi! Ak, Dievs, par ko Tu Latviju tā sodi, dodams mums tādus valstsvīrus, kuriem smadzeņu vietā biezputra, sirds vietā — apdrupuši akmeņi, bet viņu acis priecē nevis bārabērna smaids, bet kaut kur Zviedrijā iepirkto veco tanku žvadzoņa un naudas zīmju ņirba. Nu, jā! Ar bērnu smaidiem banku kontus piepildīt pat šie veiklie valsts budžeta “saimnieki” nevar. Tad kāpēc viņiem uzturēt bērnu iestādes? Kāpēc ņemt vērā tādus argumentus, ka mazie Istalsnā bija iedzīvojušies, uzskatīja šo namu par mājām, bet sirsnīgās Latgales sievas — par savām mammām.
Kariņiem, šadurskiem
un
rasnačiem
tas nav galvenais…
Māra NIZINSKA
Komentāri