— Slimnīcas kolektīvs liels, pēdējos gados slimnīca strādā īpašos apstākļos: ieilgusi renovācija; slimnīcai, ja vien esmu pareizi informēta, pastāvīgi trūkst līdzekļu. Arī kadru trūkums ir ievērojams. Kādas pēdējos gados ir bijušas slimnīcas arodorganizācijas prioritātes?
I. Aņiskoviča:
— Var teikt, ka katra diena izvirza kādu prioritāti: vadība, gan vecā (Gavare-Karpova), gan pašreizējā, cenšas slimnīcas materiālo stāvokli uzlabot arī uz darbinieku rēķina. Kopš 2011. gada arodbiedrības uzmanības degpunktā ir darba samaksas nolikums. Tajā atsevišķiem speciālistiem darba samaksa noteikta, nevis izvērtējot konkrētā speciālista darbu, bet darbinieka “degunu”, t. i., viņa lojalitāti vadībai. Tā bija Gavares-Karpovas laikā, tā ir palicis. Nevar teikt, ka pašreiz te viss pilnīgā kārtībā, taču pēc arodorganizācijas aktīvas jautājuma “cilāšanas” slimnīcas vadība pieaicinājusi speciālistu no malas jauna darba samaksas nolikuma izstrādei.
— Slimnīcā ir savs jurists. Vai jūs varat ar viņu konsultēties darba tiesību un citos jautājumos?
— Jā, ir, un ne tikai jurists, bet arī juriskonsults darba tiesību jautājumos. Piebildīsim, ka tos izraugās un pieņem nereti bez konkursa. Tāpēc mēs nevaram ar viņiem konsultēties, jo nav garantijas, ka viņi ņems vērā darbinieku tiesības. Turklāt esam saskārušies ar šo speciālistu iespējamo nekompetenci. Darba strīdu gadījumā arodbiedrība pieaicina juristus no malas. Ar arodbiedrības palīdzību mūsu darbinieki, pret kuriem bija vērstas administrācijas represijas, tiesā uzvarēja. Darbā tika atjaunota grāmatvede, reģistratore un veselības aprūpes vadītājs…
— Ai, ai, kā tad slimnīcas vadība pacieš tādu atskabargainu arodbiedrību?
— Pacieš. Spiediens tiek izdarīts gan uz mums, gan uz darbiniekiem: ja valdes locekles uzzinās, ka kāds darbinieks sūdzējies arodbiedrībai, var sekot represijas. Tāpēc darbinieki bieži vien lūdz viņus uzklausīt nevis slimnīcas telpās, bet ārpusē pilsētā, parkā, uz ielas. Administrācijas pārstāvji darbiniekiem esot atklāti teikuši: mums ļoti nepatīk, ka jūs konsultējaties ar arodbiedrību.
— Nav grūti saprast cilvēkus, kuri baidās iestāties arodbiedrībā…
— Bet mēs nešķirojam, iestājamies arī par tiem, kuri nav arodbiedrības biedri. Netaisnība ir netaisnība neatkarīgi no tā, kas no tās cieš — arodbiedrības biedrs vai nebiedrs. Slimnīcā, piemēram, ir dažādu maksas pakalpojumu (transporta pakalpojumi, atskurbtuves apkalpošana, policijas atvesto klientu pārbaude uz alkoholu) cenrādis. Maksa par šiem pakalpojumiem nonāk slimnīcas kopējā budžetā. Mums, arodbiedrībai, izdevās panākt, ka kādu procentu no šiem ieņēmumiem saņem arī māsiņas un citi vidējā un jaunākā medpersonāla darbinieki. Šajā lauciņā arodbiedrībai vēl daudz darāmā. Pagaidām netiek nodrošinātas piemaksas, piemēram, māsu palīgiem, kuri apkalpo dienas stacionāra pacientus atsevišķās nodaļās.
— Padomju laikos arodbiedrības cīnījās par katra strādājošajiem labvēlīga punkta iekļaušanu koplīgumā. Vai jums tāds koplīgums ir?
— Protams, ir. Koplīgumā ierakstīti daudzi darbiniekiem labvēlīgi punkti. Piemēram, punkts, ka darbiniekam, kurš strādā slimnīcā desmit un vairāk gadu, tiek piešķirta viena papildu atvaļinājuma diena. Šis punkts tiek pildīts ļoti nelabprāt, reāli šo dienu pagaidām saņem tikai administrācijas un saimnieciskā dienesta darbinieki, t.i., tie darbinieki, kuri nav ārstniecības vai ārstniecības atbalsta personāls. Te “kariņš” vēl priekšā. Arodbiedrība no saviem līdzekļiem maksā pabalstus līdz 100 eiro sakarā ar bērna piedzimšanu, laulību gadījumā, kad bērns sāk iet skolā; kā arī darbinieka slimības gadījumā, grūtībās nonākušajiem u.c. Esam iesnieguši administrācijai priekšlikumus koplīguma pārskatīšanai, tostarp pieprasījumu piešķirt darbiniekiem darba apģērba iegādei vismaz 30 eiro. Pagaidām — atteikums, sak, personāls var iztikt arī bez darba apģērba. Šādu atbildi lai izvērtē lasītāji, bet arodbiedrība nedomā no prasības atteikties.
— Rēzeknes slimnīcas vārds pēdējos gados izskanējis visā valstī ne jau tajā labākajā nozīmē. Bet te droši vien arodbiedrībai maza teikšana.
— Kāda nu ir, bet mēs cenšamies neklusēt. Mēs savukārt vērsāmies KNAB ar pieprasījumu izskatīt un izvērtēt vadības rīcību, kas nodarījusi slimnīcai milzīgus zaudējumus. Kā tas risinājās, avīze rakstīja. Esam tāpat vērsušies prokuratūrā, pievēršot likumsargu uzmanību faktam, ka dome nepilda MK rīkojumu un savu lēmumu par Rāznas kapitālsabiedrības (sanatorija) pievienošanu slimnīcai. Iespējams, ka tas, ko dome izdarījusi, ir solis uz šī objekta privatizāciju. Tā kā pašreizējā valde nepilda Darba likuma un daudzu citu likumu un MK lēmumu prasības, uztur teroru pret tiem, kuri tai šķiet nelojāli, arodbiedrība plāno vērsties kompetentās institūcijās un rosināt pašreizējās valdes atkāpšanos.
— Nu, noskaņojums, kā redzu, kareivīgs. Lai pietiek spēka arī turpmāk aizstāvēt darba cilvēku tiesības. Godīgi sakot, mūsu pilsētā, kur visu nosaka viens cilvēks, viņa kaprīzes un personīgās iegribas, būt opozīcijā vadībai nav viegli. Es varētu minēt vairākus piemērus, kā uzņēmumu vadītāji iznīcināja arodorganizācijas, iefiltrējot to vadībā regulējamus vai “pērkamus” cilvēkus. Un arodbiedrība vispirms kļūst par vadītāja ruporu, bet pēc tam izjūk. Par prieku un gandarījumu vadībai.
Vēlu, lai slimnīcā nekas tāds nenotiek.
Ar slimnīcas arodbiedrības pārstāvēm sarunājās
Māra NIZINSKA
Komentāri