Aiz pērts plētēs lels ōbeļdōrzs. Ōbeļneicas šūgod beja saplaukušas naparosti agri. Boltūs i rūžainūs mōkūņūs teitī kūki dvese reibynūšu smōrdu. Zīdi piļneigi sedze zorus, naatļaunūt tū breinumam ni pazaspraukt cauri. Apleik stumbrim pletēs vīgls nūkrytušū zīdlopu vēdeklis, kai īzeimejūt ceļu, pa kuru iz zemes sirdi rudiņī tīksīs sabrīdušū augļu sāklas. Piekšņi sōka dōrdēt, palyka tymsōks, i trūksnis ōtri pīauga. Leli krusas graudi trīcēs pret pērts gankom, lākōja i rōpōja iz vysom pusem kai dzeivi. A tōļōk, dažu sūļu attōlumā, nikas nabeja saradzams: bīza, kusteiga lada masa kai sīna nūgrīze skatīņam ceļu. – Ōbeļneicas! – Marta sōka purynōt Andri, it kai jys spātu kū leidzēt. Andris pīglaude jōs rūkas sev pi kryutim. Zam Martas dalnom ōtri, aizaelsusēs pukstēja sirds. Marta stōvēja klusi, gondreiž fiziski sajuzdama, ar kaidom pyulem slymō sirds valk smogū ašņa vazumu. Andris, acs pīvēris, beja atsaspīdīs pret stenderi, pi jō kōjom leita izskolōtajā bedreitē krōjās opoli krusas graudi. Nagaiss apsarōvēs tikpat ōtri, kai beja sōcīs. – Īsim! – Andris vīgli pagryude jū ar placu. Zeme beja bolta. Pusplykī ōbeļneicu zori vērēs saulē. Kai miļzeigas pōtogas sakopōtī jaunī dzynumi šur tur vēl korōjās tīvōs myzas strēmeleitēs. Jī gōja pa rūžainu, krusas samoltu zīdlopu snīgu. Lada graudi grīzeigi kraukškēja zam sūļim, smolkōs zīdlapenis lypa pi apavim kai lyugdamōs, lai pajem i aiznas leidza. – Naraudi, – klusu nūsacēja Andris. Marta apsastōjās pi ōbeļneicas. Spēceigam zoram vīnā pusē myza atplāsta, saulē speidēja atkailynōtō rāna. Nu zemes kiupēja krusas soltums i dzeivū zīdu snīgā dylstūšais smōrds. – Naraudi. Sadzeis. Kūki sasajims i varbyut otkol zīdēs!
Maruta AVRAMČENKO
Komentāri