13. augusta “Rēzeknes Vēstu” “Mōras Zemes” lopā beja Pītera Lōča roksts “Naaizbērsim latgaļu dzeiveibas olūtu”. Šimā rokstā ir daudz dažaidu negaciju, kas naveicynoj draudzeibu un sadarbeibu pošu latvīšu storpā.
Taču es pīsavērsšu vīnam jautōjumam — lagalīšu literaturai, jo P. Lōcs soka, ka “latgalīšu literatura ir uz izseikuma rūbežas”. “Tāvu zemes kalendara” un “Olūta”prezentaciju pasōkumūs Rēzeknes Centralajā bibliotekā jys vairōkkōrt ir sacejis, ka latgalīšu literaturu izdūdūt divdesmit izdevnīceibas, bet LKC izdevnīceiba asūt divdesmit pyrmō. Te jys nūnōk pretrunā pats ar sevi.
Ka tys tai nav, līcynoj LKC izdevnīceibas dorbs jau vairōk kai 25 godu garumā: iznōkuši “Tāvu zemes kalendara” 26 godagōjumi, “Olūta” 13 laidīni, izdūtas ari daudzas cytas nūzeimeigas grōmotas Latgolas latvīšu volūdā.
Varbyut daudz lītdereigōk byutu, jo Pīters Lōcs raksteitu par dorbu sovā privatmuzejā. Īspējams, ka tys dūtu kaidu pozitivu impulsu pašreiz rokstūšīm literatim. Taču labi zynoms, ka muzejs ir zynōtniski izgleitōjūša īstōde, kas komplektej, uzgloboj, pētej un popularizej goreigōs kulturas (literaturas) pīminekļus. Muzejā veicams ļūti nūpītns un svareigs dorbs. Byutu labi, ja jys raksteitu par labi zynomom lītom.
Jōņs EĻKSNIS,
LKC izdevnīceibas vadeitōjs
Komentāri