Nikodems Rancāns pīdar pi tīm darbinīkim, ar kurim seviški lepojās Latgola, jō vysu dzeivi jys veļtēja dzimtinei un tautai. Nikodems Rancāns pīdzyma 1870. goda 13. septembrī Ludzas apriņka Zaļmuižas (Nautrānu) pogosta Ivanovas foļvarkā rentnīka saimī. Tāvu jys zaudēja agrā bērneibā, bet mōte, gryuti strōdōdama, pavēra jam ceļu uz izgleiteibu. Pēc Pleskovas realskūlas, pēc karadīnasta un karaskūlas Nikodems Rancāns īsastōja Pēterburgas Goreigajā seminarā. Goreidznīka pīnōkumus sōce piļdeit Krōslovā, tymā pošā laikā jys sōce nūsadorbōtīs ari ar pedagogiju un veļtēja tai 36 sovas dzeives godus. Nikodema Rancāna bēru dīnā 1933. goda 24. julijā Rēzeknē prof. P. Strods sovā atvodu runā beja teicis, ka N. Rancāns ir vairōk dedzis uz tautas oltora, nakai uz bazneicas oltora. Rancānam ryupēja tys, ka Latgolas cylvāki beja naizgleitōti, naprota izmontōt sovu jau tai mozū zemes gabaleņu, sleiga dzeršonā. Ar N. Rancāna paleidzeibu tyka nūdybynōtas daudzas bīdreibas – Latgolas krōjaizdavu sabīdreiba, Rēzeknes latvīšu kooperacijas bīdreiba “Ekonomija”, Latgolas zemkūpeibas bīdreiba. Jys uzrakstēja daudzas grōmotas – par lauksaimnīceibu (par augļu dōrza kūpšonu, pļovu un teirumu uzlobōšonu, biškūpeibu), religiska satura grōmotas, skūlas vajadzeibom un originalus literarus dorbus. Jū pošu ļūti interesēja ari vēsture un arheologija. N. Rancāns prota latvīšu, krīvu, vōcu, pūļu, lītovīšu, franču, angļu, latiņu, itāļu, sengrīķu un senebreju volūdu. N. Rancāns beja ari Rēzeknes skūlu tāvs – nūdybynōja draudzes skūlu un tērdznīceibas skūlu (1907), divgadeigū Greiškānu zemkūpeibas skūlu (1910). Jōs vōrds pīmynams ari pi tipografijas “Dorbs un zineibas” un burtliču skūlas atvēršonas. 1906. godā jys izdeve katōliskū laikrokstu “Sākla”, bet iznōce vīn 10 numuri, jō pastōvēja ari F. Kempa laikroksts “Gaisma” un F. Trasuna “Auseklis”. Kaidu laiku jys beja Aglyunas Goreigō seminara profesors un Aglyunas gimnazijas skūlōtōjs. Kod 1924. godā seminaru pōrcēle uz Reigu, N. Rancāns kliva Aglyunas gimnazijas un Jaunaglyunas sīvīšu gimnazijas direktors. Pādejūs dzeives godus jys aizvadēja Rēzeknē, kur jam nu 1929. goda beja uztycāti Rēzeknes Vaļsts skūlōtōju instituta direktora pīnōkumi. Par nūpalnim Bazneicas lobā 1924. godā Nikodemam Rancānam pīškeire monsinjora titulu. Jys beja Rēzeknes dekans (1907– 1918), Kurmenes prāvests (1919), Preiļu draudzes prāvests (1920– 1929). Nivīnam, kas ar jū nūnōce saskarsmē, natryuka Nikodema Rancāna laipnō vōrda, gudrō padūma un svēteibas dzeivē. Kai olūts veldzej izslōpušū, tai jys snīdze gaismu citim, uzlobōja cylvāku dzeivi. Cytus jys aizrōve ar sovu paraugu.
Roksti par Andyvu Jūrdžu un Nikodemu Rancānu sagatavōti pēc Rēzeknes Centralōs bibliotekas nūvodpētnīceibas materialim.
Aija MIKELE-STRUŠELE
Komentāri