Pie mūsu lasītājas Vivejas R. atbrauca ciemos dēls no Rīgas. Viņam bezalgas atvaļinājums, jo ostā neesot kravu. Laikam jau situācija ostā nav spīdoša, ja daudzi tās darbinieki tiek palaisti bezalgas atvaļinājumā. Valdība to formulē kā “koronavīrusa postošo ietekmi”. Šis skaidrojums domāts ierindas cilvēkiem. Bet rēzeknietis Artūrs, kurš jau sen strādā Rīgas ostā, ir pārliecināts, ka pie visa vainīga nevis pandēmija un koronavīruss (lai gan tie arī), bet mūsu valdības muļķīgā ekonomiskā politika. Viens no Saeimas opozicionāriem izteicās, ka valdošie cītīgi danco zem Eiropas Savienības suflieru stabules, tādējādi panākot, ka Krievija jau pagājušajā gadā uzsākusi savu kravu pārorientāciju uz savām ostām (Sanktpēterburgu, Kaļiņingradu utt.). Un, lūk, rezultāts: pēdējā laikā kravu apgrozījums mūsu ostā salīdzinājumā ar tādu pašu laika periodu pērn samazinājies par 29,7 procentiem, bet dzelzceļa kravu apjoms šī gada astoņos mēnešos salīdzinājumā ar to pašu laika periodu pērn – par 45,8 procentiem. Kāds ir Latvijas ekonomikas kritums kopumā – tāda informācija pagaidām nav pieejama. Taču gandrīz katra Latvijas ģimene to izjūt uz savas ādas. Par visu to mēs runājām ar kaimiņieni, kura nedēļas beigās iznāk pasēdēt uz soliņa, kā saka – sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Un parunāt. Vecu cilvēku sarunās tagad bieži pavīd Baltkrievija. Arī es esmu dzirdējusi dažādus viedokļus par šo lietu – cilvēki gan zvana, gan nāk uz redakciju personīgi. Es šos sarunu biedrus neizvēlos, bet ir kaut kā tā sanācis, ka viņu vidū nav neviena, kurš simpatizētu Baltkrievijas
revolucionāriem
. “Skaidra lieta, kurš to Tihanovsku atbalsta ārzemēs,” spriež mans sarunu biedrs Artūrs. “Tādām par nemiera celšanu maksā. Viņiem vajag, lai arī Baltkrievija likvidētu savas rūpnīcas un fabrikas, kā to izdarīja Latvija.” “Kur palikusi mūsu VEF, RER un citas ražotnes? Teiksim, cukurfabrikas?” ir sašutis “RV” abonents Jānis K. no Siguldas (agrāk dzīvojis Jēkabpilī). “Es, piemēram, savai sievai aizliedzu pirkt cukuru, kas ražots Dānijas fabrikā, kas, kā apgalvo zinoši cilvēki, pieder Godmanim.” Jānis līdz šim laikam atceras, kā viņam, toreiz Krustpils zemniekam, Godmaņa valdība lika ieart zemē visas cukurbietes, jo Godmanis iegādājās cukurfabriku Dānijā. No tās Godmaņa fabrikas tagad uz Latviju plūst dāņu cukurs. Vai tad mūsu valdošie 90. gados nezināja, kāpēc bija jāiear zemē visas cukurbietes? “Es ilgi mierināju sevi ar domu, ka latviešu viltus patriotiem kādreiz nāksies par to visu atbildēt, bet…” teica Jānis un slepus notrausa asaru. Kad apmeklētājs aizgāja, man nevilšus ienāca prātā doma: cik vēl Latvijā ir tādu cilvēku, kuriem, atceroties pagātni, jāslauka asaras? Asaras, kas pārējai pasaulei nav redzamas. Jo visas stīgas tagad ir
godmaņu
un viņu politisko pēcteču rokās. Visiem, kuri domā citādi, aizbāzīs muti, sak, mēs taču esam Eiropas Savienībā, kur tek piena upes ķīseļa krastos. Tikai kam šīs upes un krasti pieder? Faktiski – pērkamajiem politiskajiem bosiem, kuri jau ne vienreiz vien pārdevuši Latviju. Pirmo reizi – paši sev (Godmaņa u.c. personā), pēc tam – ārzemniekiem (zeme, meži utt.) utt. Tagad tā saucamo Latvijas politiķu jaunā paaudze braukā komandējumos pie tēvoča Sema izlūgties sankcijas te pret Latvijas ostām (piemēram, Bordāns braukāja), te pret kādu ražotni, kas vēl cenšas ķepuroties… Un mēs atkal un atkal balsojam par šiem neliešiem, lai viņiem labi klātos, balsojam par dāsnajām ministru un citu augsta ranga ierēdņu algām. Starp citu, viņiem – algas, dienesta mašīnas, kabineti, oligarhu dāvinājumi, bet mums – barankas caurums ar Dānijas cukuru. Šodien kādā lielajā avīzē izlasīju pazīstama politiķa komentāru, ka OIK (ierēdņu izdomātā elektrības nodokļa) atcelšana neko jūtamu elektrības patērētājiem nedošot utt., bla-bla-bla. Es tā arī domāju. Jau divus gadus Latvijas politiķi vilcina šī nodokļa atcelšanu, vilcinās arī vēl. Tikmēr nelikumīgi no tautas noplēstās naudas plūsma ir skaitāma nevis simtos, bet miljonos… Kurš tad valdošais gribēs šķirties no tāda branga kumosa?
Māra NIZINSKA
Komentāri