JA NESPĒJ PIELĀGOTIES…
— Mums tuvojas ļaužu masa ar pilnīgi citu mentalitāti un tradīcijām. Kas un kā viņus integrēs? Par to runā lielākoties tikai virtuvē. Vispār mēs esam ļoti bailīga tauta. Mums nav virzītājspēka, nav līderu. Spēcīgākie, aktīvākie un spējīgākie aizbrauc. Paliek konformisti, kuri dzīvo komforta zonā, un vienkāršā tauta, kas neko nespēj mainīt. Kas ir šie konformisti? Cilvēki, kuri pielāgojušies Latvijas režīmam (citādi mūsu politisko modeli nosaukt nevaru). Pirmām kārtām tie ir valdošo partiju pārstāvji un viņu uzticamais elektorāts — uzpūstais ierēdņu aparāts. Viņi jūtas lieliski, saņem labas algas, bez tam viņiem ir iespēja iebāzt roku valsts kabatā. Vēl ir lielās biznesa struktūras, kas pārtiek no valsts pasūtījumiem. Neviena no minētajām grupām nav ieinteresēta kaut ko mainīt. Vidējā un mazā biznesa pārstāvji ir drosmīgāki, tomēr arī viņi pielāgojušies apstākļiem: daudzi nemaksā nodokļus, strādā pelēkajā zonā. Tāpēc aug ēnu ekonomika. Un beidzot, ir vēl viena grupa — “augšu” piesegtie kriminālie elementi. Likumīgie zagļi. Pārējie iedzīvotāji lielākoties cīnās par izdzīvošanu. Redzēdami, kas notiek apkārt, cilvēki kļūst apātiski un padodas, jo nav viņu spēkos kaut ko mainīt. Valdošo dubultstandartiem, liekulībai un nekaunībai nav robežu. No augstām tribīnēm mūs aicina maksāt nodokļus, bet paši demonstrē, ka nodokļus var arī nemaksāt. Lai maksā vergi? Šogad pavadīju pēdējā gaitā divus draugus. Abi izdarīja pašnāvību pakaroties. Abi strādāja meža nozarē. Viens — ministrijā. Lielisks cilvēks, inteliģents, gudrs, sportists. Nav spējis samierināties ar visur valdošo shēmošanu… Otrs bija mans kursabiedrs no Rēzeknes, bijušais lielas mežsaimniecības vadītājs. Ļoti godīgs cilvēks! Viņam nebija iespējams iedot kukuli. Ne reizi vien esmu viņam teicis: “Nedrīkst skatīties uz pasauli caur rozā brillēm! Tu neizdzīvosi.” Tā arī notika. Draugam nebija materiālu problēmu. Taču, redzēdams apkārt notiekošo, apmēram pirms pieciem gadiem viņš ieslīga dziļā depresijā un pakāpeniski izdega. Viņam bija interesantas idejas, kā reorganizēt meža nozari. Taču apjautis, ka ir pilnīgi bezspēcīgs… Viņu izstūma, jo traucēja veikt mahinācijas. Faktiski cilvēku salauza sistēma.
VAI LATVIEŠI GRIB KARU?
— Kā NATO dalībvalsts mēs esam placdarms pie Krievijas robežas un karstākais punkts visu iespējamo uzbrukuma līniju krustojumā. Faktiski — pirmais mērķis! Krievija darīs visu, lai izvairītos no tiešas sadursmes, tāpat kā to darīja Donbasā. Jā, NATO militārais budžets ir lielāks, taču jāsaprot, ka Krievijai ir kodolpotenciāls un jaunākie taktiskie ieroči. Krieviju nedrīkst nenovērtēt, bezgalīgi pārbaudot tās pacietību un dzenot stūrī. Bet Baltijas valstu varasvīri un sievas to vien dara… Pirms kāda laika pazīstamais Latvijas jurists Aivars Borovkovs ar rūgtumu atzina: “Nedod, Dievs, ka pie mums uzradīsies tāda kareivīga dāma kā Lietuvā, kura nemitīgi aicina karot. Ar tādu politisko līderi kļūst bail par Baltiju.” Sieviete, kura padomju laikos veidoja karjeru partijā, nenoniecinot nekādus līdzekļus, pašlaik atklāti provocē Krieviju uz karadarbību. Un mūsu valdošie viņai piebalso. Rej un rej uz Krieviju. Neviens nedzird latviešus, kuri saglabājuši veselo saprātu un pauž citu viedokli par Latvijas nelaimju cēloņiem. Tādi ir! Piemēram, komponisti Imants Kalniņš un Raimonds Pauls, bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis, uzņēmējs Arnolds Babris un daudzi citi. Valsts drošības galvenie kritēriji ir dinamiski augoša ekonomika un vienota sabiedrība ar stabili augstu uzticības līmeni varai. Dodiet tautai tādu valsti! Nodrošiniet cilvēkiem normālu dzīves kvalitāti, jo dzīve katram ir tikai viena. Nevarat? Saprotu. Tad nekas cits neatliek kā riet un bargāk iekasēt nodokļus… Šī stingrība tikai vēl vairāk veicina darbaspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos: cilvēki slīgst nabadzībā, izmirst vai aizbrauc projām uz neatgriešanos. Pieaug etniskā šķelšanās, aizvien platāka kļūst plaisa starp tautu un varu. Taču dzīves kvalitāte Latvijā, valsts ekonomiskā stabilitāte nevienu neinteresē, lai gan tieši tā, nevis aizsardzības budžeta palielināšana, ir valsts drošības pamats. Kā var plānot 200 miljonus aizsardzībai, ja pensionāri valstī cieš badu! Ar ko tad grasāmies karot? Mūsu politiķu retoriku un rīcību vērtēju kā nekaunīgu kaitniecību valstij, jo nemitīgās runas par Krievijas draudiem tikai veicina vēl intensīvāku iedzīvotāju aizbraukšanu. Ja pieļaujam, ka Krievija kādreiz varētu Latvijai uzbrukt, kam es kategoriski neticu, tad paši vien būsim vainīgi. Provokāciju ziņā ar Baltijas valstīm un Poliju neviens nevar sacensties. Mūsu rusofobija pāraugusi saprāta robežas. Parasti tā uzvedas kompleksu mākti un, teikšu, kā ir, mazliet ķerti ļautiņi: kliedz, ārdās, bet, tiklīdz rodas briesmas, slēpjas krūmos. Par to vien sapņojam, kā Krievijai ieriebt. Par spīti mammai apsaldēšu ausis. Un galu galā paši arī ciešam savu kompleksu dēļ. Vienu priekšā mēs stāvam ceļos un laizām zābakus, uz citiem skaļi rejam — ar iemeslu un bez iemesla. Tā ir muļķīga un noziedzīga politika.
Komentāri