Esam aizvadījuši 2021. gadu un aizgājušā gada lielākos svētkus Ziemassvētkus. Esam sagaidījuši jauno 2022. gadu. Skaitļu nozīmes zinātājs Indulis Sils saka, ka tie trīs divnieki neko pārāk labu nesolot ne pasaulei, ne Latvijai, un ļaunā Covid-19 vīrusa uzvaras gājiens pa mūsu planētu nav ne galvenās grūtības, ne lielākās briesmas, kas planētas cilvēkiem, arī Latvijas iedzīvotājiem, ir un būs jāpārdzīvo. Avīzēs, radio un televīzijas pārraidēs svētku pacilātību nomainījusi dažādu smagu problēmu uzskaite, un tā diemžēl nav tikai Covid-19 pandēmija. Par dzelzceļu, piemēram, saka, ka tā esot jebkuras valsts ekonomikas asinsrites sistēma. Un šī sistēma ir dikti slima. Tur jau labu laiku notiek pakāpeniska štatu samazināšana jeb, prastāk runājot, darbinieku atlaišana. Kopā ar otru lielāko kompāniju, t. i., “AirBaltic”, “Latvijas dzelzceļš” atlaiž darbiniekus. Iepriekšējo trīs gadu laikā LDz strādājošo skaits no 10 000 samazinājies līdz 7000. Pērn esot atlaisti 684 darbinieki. Un atlaišana turpināsies, jo nav kravu, ko pārvadāt. Savukārt kravu nav tādēļ, ka tagadējā valdība nedarīja un nedara neko, lai kravu kritumus no Krievijas un Baltkrievijas kaut kā apturētu. Pirms 2018. gada ieņēmumi uz vienu koncernā strādājošo bijuši 32 500 eiro, savukārt 2020. gadā, kad bija veiktas vairākas masveida darbinieku atlaišanas, tikai 25 000 eiro uz vienu strādājošo. Bet līdz ar to valsts budžets zaudējis apmēram 100 miljonus eiro. Un būs vēl lielāki zaudējumi, jo dažnedažādas sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju plēš caurumus Latvijas budžeta makā. Pesimisms valda arī daudzās citās Latvijas tautsaimniecības nozarēs. Piensaimnieku valdes priekšsēdētājs J. Šolks
petīcijā
valdībai atzīmē, kā augsto izmaksu (tostarp arī energoresursu izmaksu) dēļ piena nozarē strādā zem pašizmaksas, iespējams vairāku uzņēmumu bankrots. Minimālās kompensācijas apjoms – aptuveni 2,4 milj. eiro mēnesī. Kur tos ņemt? Grūti klājas arī citiem produkcijas pārstrādes uzņēmumiem. Bet naudas visu krīzes skarto uzņēmumu atbalstam neesot, – sūkstās valdības vadītājs K. Kariņš un nozaru ministri. Protams, naudas vienmēr kādam par maz – tās netrūkst tikai vīriem, kuri ir pie valdības stūres, tiem, kuri regulē ekonomiku un priecājas par lielo Rietumu brāļu sankcijām, kuras regulāri tiek piemērotas, piemēram, Krievijai vai Baltkrievijai. Bet šīs kaimiņiem uzliktās sankcijas dārdoši atbalsojas arī Latvijas ekonomikā, Latvijas zemkopju, rūpniecības preču ražotāju, dzelzceļnieku ģimeņu budžetos. Bet vai tad Kariņam, Bordānam, Plešam un citiem pie varas stūres pielipušajiem tas sāp? Vai kādam no tiem pelēkajiem varasvīriem sāp tas, ka veselām brigādēm tiek atlaisti no darba dzelzceļnieki? Vai kādu tur, augstajos valdības plauktos, uztrauc piena ražotāju un pārstrādātāju likstas? Kariņa – Levita tandēmam citas rūpes. Kariņam jānoturas pie stūres, Levitam jāpiemeklē jauno tikko par 183 000 eiro pirkto klavieru skaņotājs, jānovērtē, vai nav par prastu klavieru soliņš, kas nopirkts par 1995 eiro. Valdības vīriem kopumā jāpadomā, kā pēc iespējas skaļāk un jaušamāk atbalstīt Ukrainas valdību un aiz tās stāvošos Rietumu labvēļus. Ne jau gadījuma pēc gandrīz katrā Latvijas valdībai lojālajā avīzē tā vai citādi tērgā par Krimas aneksiju, ko veikusi Krievija, pavisam aizmirstot vienu nesenās vēstures faktu – to, ka savas valdīšanas laikā Ņikita Hruščovs Krievijas Krimu
uzdāvināja
Ukrainai. Vai tā drīkstēja? Nu bet Dievs ar tiem, kuri Rietumu pasaulē, ieskaitot mūsu mazo Latviju, tā pārdzīvo par Krimu! Tādus diezin vai nomierināsi. Un nav arī vajadzības. Mēs paši vien esam ļoti vainīgi pie tā, ka ieceļam sev par valdiniekiem tādus pareizus nevis pasaules, bet tikai rietumiskās frekvencēs domājošos. Un mums nekas cits neatliek kā vai nu, aplaudējot pašreizējiem vadoņiem, cerēt, ka nākamajās vēlēšanās Saeimas priekšgalā vai Rīgas pilī uzradīsies kāds īstens Saulvedis. Cerība laba lieta. Tikai neaizmirsīsim, ka jebkura putra, ko mēs vēlēšanu dienā vārām, pašiem vien būs jāstrebj. Apmēram tā, kā esam strēbuši līdz šim un strebjam šodien.
Māra NIZINSKA
Komentāri