Jaunstrūžānu skola ir mana pirmā skola, kur es uzsāku savas mācību gaitas, tāpēc bija ļoti liels pagodinājums atgriezties un izstaigāt skolas telpas pēc tik daudziem gadiem. Bet… Šīs skolas durvis aizveras… Aizveras uz visiem laikiem… Te vairs neskanēs bērnu smiekli un čalas, neskanēs pirmā septembra pirmais zvans, neskanēs ikdienā zvans, aicinot visus uz stundām. Ir izskanējis skolas pēdējais zvans ar skumju noti. Skola tiek slēgta, tāpat kā daudzas citas skolas Latvijā… Laiks skrien un nestāv uz vietas, to nevar pagriezt atpakaļ kā pulksteņa rādītāju. Skola ir pieredzējusi daudz – tika nomainīti logi, durvis, izremontēta mazā zāle un uzlikts jauns jumts. Nauda tika ieguldīta tik lielā ēkā, bet tagad tā stāvēs tukša. Kāds tai tagad būs liktenis? Braucot uz pasākumu, raisījās pārdomas – cik daudzas skolas vēl tiks aizslēgtas? Kur vairs neskanēs bērnu čalas, smiekli un zvans, kas uz mācību stundu sauks? Mums visiem ir zināms par situāciju valstī, redzam cīņu pret skolu aizslēgšanu gan pilsētās, gan lauku apvidos. Bet… Pasākumā skolas direktors Ivars Igaunis, kavējoties atmiņu stāstos, teica: “Es nelieku punktu, bet daudzpunkti ar cerību varbūt…” Protams, vakara gaitā neizpalika nedz dziesmas, nedz dejas pie jauki klātiem galdiņiem. Izskanēja arī Jaunstrūžānu himna, kurai vārdus uzrakstījusi Ērika Sedola, bet mūziku – Gunita Gleizdane. Paldies ikkatram, kurš atrada laiku būt skaistajā atmiņu un stāstu vakarā!
Arvīds GĻAUDA
AUTORA foto
Komentāri