Jānis Klīdzējs viesojās Sakstagala skolā 1992. gada 16. septembrī un piemiņai iestādīja ozolu, kas aug un zaļo jau 31 gadu. Svinīgajā pasākumā Sakstagala Jāņa Klīdzēja pamatskolas direktore Silvija Freiberga uzrunāja klātesošos, lasīja dzejoli – veltījumu ozolam, ko sacerēja bijušie skolas audzēkņi, un kopā ar skolēniem skandēja brašas dzejas vārsmas, kas atbalsojās tā lapotnē. Latviešu valodas un literatūras skolotāja Sanita Ivanovska savā stāstījumā atsauca atmiņā Jāņa Klīdzēja bērnībā gūtās koku stādīšanas prasmes. Atmiņu romānā “Cilvēka bērns” minētais jestrais “Epp!”, vectēva gudrība lieti noderēja Jāņa Klīdzēja dzīvē. Katra klase gatavojās ozola svētkiem – uz zīlēm tika rūpīgi piemeklēti un uzrakstīti novēlējumi skolai Jāņa Klīdzēja 110 gadu jubilejā. Visi noklausījās šos sirsnīgos novēlējumus, bet zīles ieņēma vietas zemākajos ozola zaros. Tā nebija vienīgā dāvana, ko sarūpēja skolēni. Kopā ar mūzikas skolotāju Aiju Cīruli-Leidumu visas klases mācījās rotaļdeju “Dindaru, dandaru, ozoliņi”, un tad, sastājušies divos apļos, dejas solī devās apkārt ozolam. Skanēja vareni! Dziesma vieno! Rokās sadevušies gāja skolēni, direktore un skolotāji. Kopābūšanai ir spēks! Ozols ir krietni pastiepies uz augšu un ir līdz ar skolas jumtu. Spēcīgas ir tā saknes, plats lapu vainags, galotne iedūrusies debesīs. Tas ir atgādinājums mums visiem: stingri turēties pie savas zemes, mācīties un būt gudriem un sapņot un sasniegt visaugstākos mērķus.
Sanita IVANOVSKA,
latviešu valodas un literatūras skolotāja
Evitas KUBECKAS foto
Komentāri