Sen aizgājuši tie laiki, kad laukos dzīvojošo cilvēku galvenā nodarbe bija zemkopība un lopkopība. No izseniem laikiem Latgalē mazo saimniecību īpašnieki nespēja uzturēt ģimeni tikai ar to, ko deva zemīte, tāpēc sāka nodarboties ar amatniecību: dažs piepelnījās, meistarojot no koka mucas, sviesta ķērnes, ratus vai ratu riteņus, cits pievērsās biškopībai. Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās daudzi jaunsaimnieki iestādīja pirmos augļu dārzus; vēl dažs labs sīkzemnieks piedāvāja paštaisītus galdus, ķeblīšus, kārklu vai skalu grozus… Arī šodien ne katrs laukos dzīvojošais var izpildīt valsts prasības, ražojot pienu, audzējot graudus, dārzeņus, un pievēršas amatniecībai. Par daudziem amatniekiem “Zemkopis” jau ir stāstījis. Šodien — vēl par trijiem šī ceļa gājējiem, kurus “RV” sastapa kārtējā Rēzeknes novada domes mājražotāju un amatnieku tirdziņā “Lobs lobam”.
ARĪ LEĻĻU NAMIŅŠ
Gadu pašnodarbinātais ir arī rikavietis
Valters
TĀRAUDS
. Jaunietim ir 24 gadi, pēc izglītības viņš ir automehāniķis un ne dienu nav mācījies nedz Mākslas skolā, nedz galdniecību, taču viņa meistarotās koka rotaļlietas stāsta par prasmi. Valters uz tirdziņu bija atvedis leļļu namiņus, lidmašīnītes, piramīdu un citas spēļmantiņas. Bet viss sācies ar to, ka izgatavojis rotaļlietas radu bērniem. Tādas spēļmantiņas bērniem patīk: ir izturīgas un ekoloģiskas, nesalīdzināt ar Ķīnā ražotajām plastmasas mantiņām, kas ātri vien salūst. Valtera koka rotaļlietas pat aizceļojušas uz Dāniju. Taču uzsākt nopietnu ražošanu, lai, piemēram, rotaļlietas pārdotu ārzemēs, nemaz nav tik vienkārši: jābūt materiāla sertifikātam, kas maksā divus tūkstošus. Ja rotaļlietai būs izmantots ne tikai koks, bet arī kāds cits materiāls, sertifikātu skaits pieaugs. Tāpēc jānovēl Valteram veiksme viņa uzsāktajā uzņēmējdarbībā! Veiksmi un vietējās varas (un ne tikai vietējās) atbalstu!
Aija MIKELE
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri