– Kā aizsākās tavs ceļš deju pasaulē?
– Ar dejām sāku nodarboties septiņu gadu vecumā. Mamma mani pieteica nodarbībām, taču sākumā mani nepieņēma, jo bija ļoti daudz bērnu, kuri arī vēlējās dejot. Pēc kāda laika saņēmām ziņu, ka tomēr esmu uzņemts. Jau pēc pirmās nodarbības sapratu, ka dejošana ir tas, ko vēlos darīt. Tagad tā ir kļuvusi par nozīmīgu manas dzīves daļu.
– Kas tevi dejās aizrauj visvairāk?
– Visvairāk dejās man patīk iespēja izpaust savas emocijas. Pēc garas un nogurdinošas darba dienas atnāku uz deju zāli, ieslēdzas mūzika, un uz brīdi aizmirstas viss pārējais. Lai arī dejošana prasa lielu fizisku slodzi un reizēm rada veselības problēmas, tā vienlaikus uzlabo fizisko sagatavotību un stiprina raksturu.
Es dejoju vairākus deju stilus – hiphopu, dancehall (dinamisku deju stilu, kura pirmsākumi meklējami Jamaikā) un contemporary jeb laikmetīgo deju. Tie visi man ir tuvi, taču katrs patīk savu iemeslu dēļ. Laikmetīgajā dejā vislabāk var izpaust emocijas un sajūtas, savukārt hiphops un dancehall patīk ar savu dinamiku – tajos tiek noslogotas visas ķermeņa daļas, kas attīsta izturību un fizisko sagatavotību.
– Ar kādiem lielākajiem izaicinājumiem tev nācies saskarties dejotāja ceļā?
– Runājot par fiziskajām grūtībām, visbiežāk saskaros ar muguras sāpēm. Īpaši tagad, kad horeogrāfijās ir daudz kustību, kas prasa lielu lokanību un plašus izstiepienus, īpaši laikmetīgajās dejās. Ir arī kustības, kurās strauji jāapsēžas un jāpieceļas, tāpēc reizēm sāk sāpēt arī ceļi.
Savukārt emocionāli grūtākais periods bija tad, kad deju slodze bija ļoti liela – sešas nodarbības nedēļā. Tad, protams, sākās izdegšana, negribējās ne dejot, ne darīt ko citu. Taču pēc kāda laiciņa tas pārgāja. Tagad atkal ar prieku atgriežos deju zālē un esmu gatavs strādāt.
Beāte VĒKŠĒJA
Foto no D. Gruzdes personīgā arhīva
Komentāri