“Man sirdī ir mūsu Latgale – Latvija. Mūsu valoda. Dvēselē ir prieks par to, ka tā ir saglabājusies, dažreiz skumji, ka pilnībā to nenovērtējam. Latvija man ir – mani senči, mana sieva un dēli, un viņu nākotne,” saka Voldemārs Voguls. Vecāku dzimtajās mājās Lendžu pagasta “Ceplīšos”, kur 1976. gadā viņš uzbūvēja darbnīcu un keramikas cepli, aizskrējuši ražīgi darba gadi. Savas daiļrades sākumā Voldemārs Voguls pieteica sevi kā formās skaidru, rotājumos nepārblīvētu, kolorītā izteiksmīgu keramiķi. Savas profesionālās prasmes viņš pilnveidoja pie tautas podniecības meistariem Jāņa Backāna, Ādama Kāpostiņa un Antona Ušpeļa. Bet jau astoņdesmito gadu sākumā, meklējot jaunus iespaidus, viņš pirmais savā ceplī atjaunoja melnās svēpētās keramikas apdedzināšanas tehnoloģiju. Voldemāra Vogula keramika vienmēr sajūsmina lietišķās mākslas izstāžu apmeklētājus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs – Austrijā, Bulgārijā, Francijā, Vācijā, Čehijā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Lietuvā un Krievijā. Tāpēc par savu darbību viņš apbalvots gan ar diplomiem, gan 2005. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Plecu pie pleca pie podnieka virpas darbojās arī sieva Olga Vogule, viņa dzīves lielais atbalsts un iedvesmotāja. Viņa Mūza. Tagad tēva keramiķa pēdās iet arī abi dvīņi Jānis un Māris. Voldemāru Vogulu Dievs ir apveltījis arī ar dzejnieka talantu. Viņš raksta latgaliski, un viņa vienkāršie, nesamākslotie un pārlieku neizsmalcinātie dzejoļi ir skanīgi kā paša virpotie podi. Jau ir izdoti pieci Voldemāra Vogula dzejoļu krājumi – “Uz zvaigžņu tylta” (1998), “Mēs vīnā laikā” (2002), “Aglyunas patvārumā” (2005), “Sirds bolss” (2013) un “Dzeiveibas sola” (2019. gada izskaņā). V. Voguls publicējies arī literāri mākslinieciskajā almanahā “Rēzekne”, “Tāvu zemes kalendarā” un literatūras almanahā “Olūts”, atklājot savā dzejā cilvēka mīlestību pret dzimto vietu un tās cilvēkiem.
Aija MIKELE-STRUŠELE
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri