Es uztveru skulptūru nevis kā formu, bet kā emocionālu portretu. Lai atdzīvinātu bronzu, tēlaini izsakoties, man bija jādzird Igora balss. Es aicināju viņa sievu, aktierus, draugus, lai klausītos un ieklausītos viņu stāstos. Man tas ir svarīgi, lai gan ne visi tēlnieki tā strādā. Igora Mihailova dzīves brīži kļuva par otām manās rokās: smiekli ar šķelmīgu acs piemiegšanu, žests, kas liek skatuvei iemirdzēties, klusa replika mēģinājuma laikā. Katra tikšanās reize papildināja tēlu kā otas triepiens uz audekla, lai gan es veidoju tikai portretu. Īpaši mani ietekmēja teātra nosaukuma filozofija – atsauce uz Šekspīra “Hamletu”, kur āksts Joriks atgādina par mākslas iznīcību un mūžību. Jāsaka arī, ka mans darbs ritēja unikālā savienībā ar meistariem. Firmas “Dzirkaļi” meistari izgatavoja marmora plāksni. Lietuvieši Rimass Keturka un Fēlikss – bronzas cilni. Starp citu, viņi veidoja arī karaļa Mindauga pieminekli Aglonā. Kalšana kļuva par manu dialogu ar metālu – katra līnija tika vēl un vēl pārveidota un tonēta ar patinu. Pateicos metāla meistaram Ivaram Štikānam par bronzas stiprinājumiem, paldies arī tēlniecības izstrādājumu uzstādīšanas meistariem Aleksandram Marčenko un Sergejam Jefimovam (firma “VITO Serviss”)! Paldies Dmitrijam Skačkovam – firmai “AKO-S” par konsultāciju par plāksnes uzstādīšanu pie renovētās teātra sienas!
Pilnu tekstu lasiet “RV” 17.04.2025.
Komentāri