21. un 22. maijā Rēzeknes kultūras namā notika Rēzeknes Tautas teātra pirmizrāde – Arvja Kolmaņa “Taksista stāsti”.
Jauniestudējumā mijas humors un dzīves skaudrums, negaidīti notikumu pavērsieni un gaidīti satikšanās brīži, kuros atklājas cilvēku raksturi un likteņi.
Uz skatuves notiekošais parāda, ka reizēm mēs ikdienā izpildām taksista lomu, reizēm mēs kā pasažieri nepamanām taksistu, bet dzīve rit un mūs pārsteidz.
Izrādē piedalās aktieri Sandra Juste, Jolanta Leitāne, Laura Seņkāne, Kaspars Balodis, Aldis Leidums, Oskars Lustiks, Jānis Pampe.
Iestudējuma radošajā komandā strādā Ināra Apele (telpa un tērpi), Ints Salmiņš (gaisma un skaņa), Sergejs Čakāns (video).
Brīdī, kad izskanējuši aplausi, pasniegti ziedi un pateikti sirsnīgi paldies vārdi, tiekamies ar režisori Māru ZAĻAISKALNS.
– Ko ar šo izrādi gribējāt nodot, pateikt skatītājiem?
– Spēja saklausīt, sadzirdēt, sarunāties, manuprāt, šodien ir ļoti būtiska. Mums nav laika, mēs skrienam, mēs nedzirdam cits citu, un, kad dodamies ceļā, tad laiks it kā apstājas, rodas iespēja sarunāties, atverot citas pasaules, citus raksturus, pat domubiedrus, draugus, ar kuriem gribas satikties vēl un vēl. Man liekas, ka šeit autors ir atradis gan savu draugu, gan dzīvesbiedru. Dažos vārdos grūti pateikt, ko “gribam pateikt” ar šo darbu. Jo katra izrāde var mainīties, arī tēli. Es nesen atgriezos no ceļojuma. Interesanti, ka šajā ceļojumā nepārtraukti satiku taksometrus, taksometru šoferus un pat pieminekli taksistam Buenosairesas pilsētas vidū. Mani pārsteidza, ka visapkārt visu laiku kaut kas notiek, un viss ir tik negaidīti. Agrāk es pat par to nedomāju. Varu teikt par sevi, ka es spēju brīnīties par dažādām lietām, būt pārsteigta. Un es ļoti gribu, lai arī aktieros ir šis brīnums, šī aizrautība, ticība, ka katra mūsu dzīve ir vērtība. Un mirklis, kurā mēs apstājamies, padomājam, ieklausāmies cits citā, ir svētīgs. Un, ja skatītājs kļūst par mūsu līdzbraucēju, tad rodas sinerģija.
Komentāri