Par iespēju apmeklēt Aglonas baziliku un Viļānu baznīcu bija parūpējušās Mātes Terēzes Tuvākmīlestības ordeņa žēlsirdības misionāres, Kalkutas Mātes Terēzes māsas, kuru galvenais uzdevums ir kalpot visnabadzīgākajiem no nabagajiem, neskatoties uz viņu sociālo statusu, reliģiju, rasi, tautību un kultūru. Šobrīd visā pasaulē kalpo apmēram 5700 māsas. 1994. gadā arī Latvijā notika šīs misijas mājas atvēršana. Rīgā Kalkutas māsas rūpējas par trūcīgo ģimeņu, vecu un vientuļu ļaužu apmeklēšanu mājās vai slimnīcās, pansionātos, bērnunamos, cietumā; tuvina cilvēkus Dievam katehēzes nodarbībās, strādā ar bērniem Labā Gana katehēzes stundās, sagatavo Sakramentu pieņemšanai trūcīgo ģimeņu bērnus un bezpajumtniekus. Kā arī ēdina, sniedz medicīnisko palīdzību un izdala drēbes bezpajumtniekiem. Par māsu lielo darbu paldies saka katrs, kurš saņēmis viņu atbalstu grūtā brīdī. Gaļina: “Jau 40 gadus dzīvoju kopmītnēs. Savā miteklī pirms astoņiem gadiem atteicos no elektrības, jo nespēju samaksāt. Esmu sibīriete, ar diviem diplomiem — ekonomists un inženieris celtnieks. Agrāk strādāju savā profesijā, biju inženiere, bet Padomju Savienība sabruka un nepaspēju nopelnīt dzīvokli. Darba nav: divas reizes kārtoju latviešu valodas eksāmenu un abas reizes ieguvu zemāko kategoriju. Labi māku vācu valodu, vairākas reizes devos darba meklējumos uz Vāciju un citviet Eiropā, bet nepilsonim tur uzturēties ir problēmas, reizi jau bija uzlikts krietns naudas sods. Dēlam sava dzīve Anglijā. Paldies māsām par viņu rūpēm. Divas reizes nedēļā varam ieēst karstu zupu, ceturtdienās nomazgāties karstā dušā. Vai, kā cilvēki dzīvo! Mežos, zem tiltiem, dārzos… Tāpēc viņi visi dzer. Es nekad neesmu meklējusi mierinājumu alkoholā, bet ir smagi. Esmu depresijā. Kaut arī dzīvoju Eiropā, vienalga apkārt redzu nabadzību, “bomžus”… Vasarā bijām aizvesti uz Bruknu, bet tagad varējām ieraudzīt Aglonu un apmeklēt šo brīnišķīgo vietu Viļānos. Pirms svētceļojuma nomazgājāmies, uzvilkām tīras drēbes, lūdzāmies un nakšņojām misijas mājās. Tagad dosimies mājupceļā un mums būs vēl viena silta nakts…” Tatjana: “Visu darba mūžu nostrādāju aušanas fabrikā. Vienmēr esmu centusies dzīvot tā, lai nevienam nebūtu parādā. Patīk teikt patiesību acīs, tāpēc daudz dabūju ciest, arī no savējiem. Bet esmu pateicīga Dievam par šīm ciešanām. Es vēl nevaru sūdzēties, man ir pensija. Deviņu gadu vecumā paliku bārene, divas reizes pakļuvu zem mašīnas riteņiem, manu dzīvokli sadedzināja, tagad dzīvoju meitas dzīvoklī. Nezinu, kāpēc Dievs tur mani uz šīs zemes. Savos nodzīvotajos gados neko labu dzīvē neesmu redzējusi. Tāpēc tagad patiesi un no sirds priecājos par tikšanos ar māsām, ar tādiem kalpotājiem kā jūsu tēvs Rinalds. Dievs, dod viņiem veselību, spēkus un izturību! Lūdzieties par viņiem!” Svētceļotājus pavadīja piecas māsas: Cēlija (Ungārija), Serafima (Krievija), Elīzabete (Polija), Mirjama (Nīderlande) un Linmazūra (Indija). Viļānu klosterī kuplā svētceļnieku grupa baudīja siltas pusdienas.
Ilze SONDORE
AUTORES foto
Komentāri