Svinīgi dziedājumi un zvanu skaņas pasludina ticīgo kopienai priecīgo vēsti par Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Tomēr, lai šī vēsts nonāktu pie katra cilvēka, tā jānes tālāk ar vārdiem un priekšzīmi. Lieldienu svinību Dieva Vārda liturģija atgādina, cik svarīgs un atbildīgs ir šis uzdevums un cik daudz atkarīgs no tā, kāds cilvēks nodod tālāk vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Pie Jēzus tukšā kapa sākas divi ceļi, kas nes tālāk ziņu par šo neparasto notikumu. Pirmo ceļu parāda pats Jēzus. “Lūk, Jēzus nostājās viņu priekšā un sacīja: Nebīstieties! Ejiet un paziņojiet maniem brāļiem.”
(Mt 28,10)
Sievietes, kuras iepriekš aiznesa apustuļiem vēsti par tukšo kapu, tagad jau nes priecīgo ziņu par Jēzus augšāmcelšanos. Apustuļi, mācekļi, visi, kas pazina un ticēja Jēzum, nodeva cits citam šo jaunumu un devās uz Galileju, kur Jēzus parādījās vienlaikus pieciem simtiem mācekļu. Par to raksta sv. Pāvils, norādot, ka lielākā daļa no viņiem dzīvo vēl šodien. Apustulis atzīst: “Sludinu, ko saņēmu.” Tādējādi vēsts par Jēzus augšāmcelšanos, pateicoties ticībai, nemitīgi izplatās tālāk Baznīcā. Arī šodien skan Jēzus uzdevums mums: “Ejiet un paziņojiet!” No tukšā Kristus kapa aizvijas arī otrs ceļš, taču pa to aiziet vēsts, kas pilnīgi atšķiras no pirmās. Daži no sargiem atnāca uz pilsētu un paziņoja virspriesteriem par to, kas noticis. Viss sākās līdzīgi, taču tālāk ziņa mainīja savu veidolu. Tie sapulcējās ar vecākajiem, bet pēc sapulces iedeva kareivjiem daudz naudas un teica: “Stāstiet tā: Viņa mācekļi atnāca naktī un nozaga Viņu, kad mēs gulējām.”
(sal. Mt 28,11-13)
Kad sv. Matejs rakstīja Evaņģēliju, kopš Jēzus augšāmcelšanās bija jau aizritējuši daži gadu desmiti, tomēr viņš atzīmē: “Un tā šīs baumas izplatījās starp jūdiem un dzīvo līdz pat šodienai…” Tas ļauj mums secināt, cik daudz ir atkarīgs no tā, kurš sludina vēsti par Jēzus augšāmcelšanos un kādas tam ir konsekvences pēc daudziem gadiem. Līdzīgi ir ar visu Evaņģēlija mācību Baznīcā. Kopš Jēzus augšāmcelšanās dienas vēsts par Jēzu Kristu un Viņa dzīvi nāk pie mums pa tiem pašiem diviem ceļiem. Pirmais ir ticības ceļš, patiesības, liecības un mīlestības ceļš. Pa šo ceļu gāja apustuļi, pēc tam mocekļi: sv. Ignāts no Antiohijas, Klemenss, Cipriāns, Staņislavs, Edīte Šteina un tūkstošiem citu, kuri aizstāvēja patiesību par augšāmcelšanos pat ar savas dzīvības cenu. Pa šo ceļu gāja arī liecinieki un atzinēji: Augustīns, Leons Lielais, Akvīnas Toms, Terēze no Jēzus, Pijs X, kuri patiesības meklēšanai un sludināšanai veltīja visus savus talantus un spējas. Pa šo pašu ceļu devās arī kristieši, darot žēlsirdības darbus: sv. Mārtiņš, sv. Brālis Alberts, sv. Terēze no Kalkutas. Pa šo ceļu gadu simtiem ir gājuši un iet neskaitāmi ticīgo pulki, kuri tic Jēzum un cenšas dzīvot saskaņā ar Viņa mācību. Otrais ceļš, kas aizsākās pie Jēzus tukšā kapa, ir melu, liekulības, korupcijas un negodīguma ceļš. Vispirms pa šo ceļu dodas farizeji, pēc tam kareivji, vēlāk lielie Jēzus un kristietības vajātāji: ķeizari Nerons, Trajāns, Domiciāns, franču un vēlāk padomju revolūciju vadoņi, dažnedažādu totalitārismu radītāji, uzturētāji un atbalstītāji, filozofi, herētiķi un daudzi jo daudzi citi, kuri atkārtoja un modificēja melus par Jēzu Kristu. Ir jāsaka, ka pirmais ceļš — Kunga augšāmcelšanās vēsts ceļš gadsimtu gaitā nav mainījies. Tā ir tā pati patiesība, kas saņemta iesākumos un joprojām balsta tik daudzus cilvēkus. Otrs ceļš pastāvīgi maina savu veidolu. Sātans arvien atrod dzirdīgas ausis. Taču nav jāaizmirst, ka ar Kristus augšāmcelšanos viņš ir uzveikts vienreiz un uz visiem laikiem. Šodien svarīgs ir jautājums: uz kura ceļa esam mēs? Pa kuru ceļu iesim, izgājuši pēc dievkalpojuma no baznīcas?
Kunga Augšāmcelšanās svinībās novēlu jums priecīgu cerību, ka Jēzus palīdzēs pārkāpt mūsu līdzšinējās domāšanas, mūsu
vērtējumu un nostāju rāmjus, jo Viņš ir augšāmcēlies!
Patiesi augšāmcēlies! Aleluja!
Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis BULIS
Komentāri