Evaņģēlijs mums atgādina Jēzus dzimšanas kontekstu Betlēmē. Tā ir tautas skaitīšana, kuras mērķis ir savākt datus, kādi nepieciešami, lai noteiktu impērijas spēku (sal. Lk 2,1-14). Tautas skaitīšana ir sava veida simbols pasaulei, kas tiecas pēc efektivitātes, rezultātiem un panākumiem. Jēzus nāk mūsu pasaulē, lai atklātu citādāku dzīvesveidu – atšķirīgu no vēlmes pēc kundzības, varas un cilvēka pašnoteikšanās bez Dieva. Jēzus, Dieva Dēls, pieņem cilvēka miesu un kļūst par vienu no tiem, kas nemeklē kundzību vai neatkarību no Dieva. Viņš nāk pasaulē vājš un neaizsargāts, lai nestu mieru uz zemes. Šajā īpašajā svētvakarā ir vērts pajautāt sev: “Kādam Dievam es ticu?” Jēzus dzimšana Betlēmē, ko teoloģiskā valodā dēvējam par iemiesošanās noslēpumu, parāda Dieva ienākšanu mūsu ikdienas dzīvē, mūsu priekos un grūtībās. Viņš ir Dievs, kurš nekaunas par mūsu vājībām un ierobežojumiem, bet pieņem tos. Šīs pieņemšanas simbols ir Jēzus dzimšanas vieta – nevis māja, kas tajos laikos skaitījās labklājības zīme, bet gan silīte dzīvnieku aizgaldā. Tātad šis nav tas Dievs, kuru daudzi gaidīja – varens un bagāts, kas nodrošina labklājību un panākumus. Šis ir pavisam cits Dievs. Mūsdienu kultūra, pārvēršot Ziemassvētkus par reklāmas kampaņu, liek domāt, ka mēs dzīvojam pagānu pasaulē, kur patieso Dievu nomaina patēriņa elks. Šis viltus dievs ir noderīgs daudziem cilvēkiem, risinot problēmas, taču tas neatspoguļo patiesā Dieva tēlu. Mēs redzam, ka vairāk nekā mēnesi pirms Kristus Dzimšanas svinībām tiek rotāti veikali, ielas, privātmājas, arī iekštelpas ar dažādiem gaismekļiem, rotājumiem. Veikali piedāvā dažnedažādas dāvanas. Pilsētu laukumos iededz svētku egles. Cilvēki domā un plāno, kur svinēs Ziemassvētkus, ko cels galdā, ko dāvinās saviem tuvajiem, ko svētkos ģērbs… Tas viss, protams, nav nekas slikts. Tomēr slikti ir tas, ka aizmirstam pašus galvenos rotājumus Kristus Dzimšanas svētvakarā – tikumus un labus darbus, labas domas, labu attieksmi pret cilvēkiem līdzās, labvēlību, sirsnību, līdzcietību, izpalīdzību, nesavtību. Tikai tādi rotājumi spēj patiesi greznot mūsu sirdi – viss cits ir svētku ārēja izpausme. Ko līdz, ja cilvēks ap savu māju sakarina desmitiem spuldžu virteņu, bet savā sirdī paliek cinisks, cietsirdīgs, ļauns, nenovīdīgs, nežēlīgs, ja aprunā un apmelo, ja vienaldzīgi paiet garām tam, kuram nepieciešama palīdzība. Šis viss ir tas, ko vienā vārdā saucam par muļķību, jo patiesa gudrība nekad nav ļauna. Mēs nevaram izrotāt Ziemassvētku eglīti – svētku simbolu –, aizmirstot savās mājās un savā sirdī ielūgt Kristu. Varbūt ir pagājuši pieci, desmit, piecpadsmit gadi kopš mūsu pēdējās grēksūdzes. Mēs gadiem nepieņemam Svēto Komūniju un esam pārsteigti, ka mums dzīvē neklājas labi, ka laulība ir izjukusi, ka esam konfliktā ar visiem un savā lepnībā domājam: “Ko viņi no manis grib, jo es taču esmu tik brīnišķīgs!” Tomēr neviens no mums nekad nav saņēmis ne kripatiņas laipnības vai labu vārdu. Mēs sūdzamies, ka šī pasaule ir tik ļauna un cilvēki nav labi. Un kādi esam mēs paši? Vai citi, skatoties uz mūsu dzīvi un izturēšanos, var teikt, ka ir satikuši labu cilvēku? Varbūt daži Ziemassvētku vakaru gaida visu gadu, jo tā ir vienīgā diena gadā, kad mājās ir miers, kad nav kautiņu, strīdu. Taču ir mājas, kur pat Ziemassvētku vakarā valda elle un bērni raud. Daudz ģimeņu cieš no alkohola un citām atkarībām, šķiršanās, laulības pārkāpšanas un vēl nedzimušā bērna asarām. Daudzi ir aizmirsuši mīlestības bausli, laulības solījumu un piedošanu. Ir aizmirsuši par grēksūdzi un nepieņem Svēto Komūniju. Kur tad lai smeļ spēku risināt ikdienas problēmas, ja dzīve tiek iekārtota nevis pēc Dieva, bet sava prāta.
Novēlu visiem kristiešiem, lai Bērns Jēzus jūs svētī un lai jūsu dzīve ir laime citiem! Lai jums netrūkst Dieva žēlastības, veselības un prieka, miera, lai jūsu sirdis deg mīlestībā! Sirdssiltus, gaišām domām apvītus un Dieva žēlastības piepildītus Kristus Dzimšanas svētkus!
Jānis BULIS,
Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps
Komentāri