— Piedzimu, augu, arī vidusskolu beidzu Zilupē. Pēc tam iestājos Garīgajā seminārā. Esmu vienīgais bērns saviem vecākiem. Manas vecmammas bija vienmēr cieši saistītas ar mūsu ģimeni. Lūgšanas pieredzi es guvu no abām vecmammām,” savu stāstījumu sāka priesteris Vitālijs un turpināja: “Kāpēc izlēmu kļūt par priesteri? Pirmkārt, tā ir ticība. Otrkārt, lielu lomu nospēlēja vairāki piemēri. Mana vecmamma ir vienkārša ticīga cilvēka paraugs. Kad mūsu draudzē ieradās kalpot jauns priesteris Aigars Bernāns, viņš mani uzaicināja kalpot par ministrantu. Toreiz man bija kādi 13 gadi. Tā iesaistījos draudzē. Es redzēju priestera ikdienas dzīvi, strādājot, kaut kur braucot, ne tikai svinīgi pie altāra. Tas uz mani atstāja iespaidu, mani tas uzrunāja, un tad es sāku domāt par priesterību. Bet Aigars Bernāns nekad neteica, ka man jāiet uz Garīgo semināru. Nē, viņš vienkārši iedvesmoja ar savu paraugu. Zilupē viņš nokalpoja tikai divus gadus. Es neteikšu, ka citi priesteri nebija paraugs. Arī citi tādi bija. Vārdu sakot, priesterības ceļa izvēlē ir ticība Dievam un citu cilvēku, priestera paraugs. Kristiešu paraugs. Kad es piekalpoju par ministrantu, Bernāns darīja visu, lai draudze būtu kā kopiena, kā ģimene. Tas mani uzrunāja īpaši. Jo mēs, katoļu priesteri, esam izvēlējušies celibātā dzīvot, savu ģimeni nedibinām. Mūsu ģimene ir draudze. Arī man tas ir svarīgi, lai draudze būtu kā ģimene, lai cilvēki nebūtu kā svešinieki, kuri atnākuši tikai uz dievkalpojumu, bet lai jūtas piederīgi draudzei, lai pavada laiku kopā kādās nodarbībās draudzes baznīcā, pasākumos. Lūznavā mums notiek Baznīcu nakts un citi pasākumi, saistīti ar kristīgo ticību. Mums jau ir tradīcija Adventa trešajā svētdienā rīkot sadraudzības vakaru, kur ticīgie var uzdot priesterim jautājumus, kopā padziedāt.
Aija ZUJA
ATTĒLĀ: priesteris V. Filipenoks kopā ar pr. A. Rimoviča “Eņģeli”.
AUTORES foto
Komentāri