Ceļi – katra ciema, pilsētas, valsts kustības artērijas. Ak, cik labi mēs zinām, kas notiek ar cilvēka asinsriti, kad holesterīns ne tur, kur to vajag, sāk uzkrāties! Ak, cik labi saprotam – trombi dziļajās vēnās ir insulta, pat nāves starta šāviens. Bet ceļi? Uz darbu, pie daktera, uz koncertu, pie radiem, kuri šai saulē… Un arī pie tiem, kas jau citas saules iemītnieki. Un garšīgi smejamies, dzirdot tās anekdotes, kas stāsta par ierindas cilvēku vajadzībām neuzbūvētu ceļu, kura būvei paredzētie līdzekļi nozagti, lai kāds ierēdnis, ministrs var uzbūvēt apsildāmo ceļu ar jumta segumu līdz pat savai villai. Mums ik pa laikam atgādina, ka padomju laikos bija cilvēku “dalīšana kastās”. Diemžēl no šīs dalīšanas atjaunotās Latvijas laikā joprojām neesam tikuši prom – dzīvojam “kastās”. Skatījos Eiropas Komisijas pētījuma datus par nabadzības un sociālās atstumtības riskiem. Latvijā katrs ceturtais cilvēks ir uz nabadzības robežas. Arī tad, ja viņam ir darbs, bet… Kā tikt uz darbu, ja ceļš uz darbavietu atgādina bērnu spēlīti – popitu. Bērnu spēlītei tās bedrītes ar uzspiedienu var pārvērst kalniņos. Ceļa “popitu” cilvēks parastais nespēj pārvērst par braucamu ceļu.
ATTĒLĀ: ceļš no Bērzgales uz Ludzu.
Komentāri