– Par ko jūs sapņojāt kļūt bērnībā?
– Bērnībā biju liela sapņotāja, un man bija bagāta iztēle. Savās spēlēs iejutos ārstes, skolotājas un pētnieces lomā. Gribēju glābt pasauli, palīdzēt cilvēkiem, darīt kaut ko svarīgu. Jau toreiz kļuva redzams tas, ka es mīlu cilvēkus, man patīk komunicēt, būt blakus un atbalstīt. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka es kļuvu par treneri. Te es varu ne tikai mācīt, bet arī iedvesmot, palīdzēt bērniem augt pārliecībā par sevi un atklāt savu potenciālu.
– Kāds ir jūsu bērnības spilgtākais un neaizmirstamākais notikums?
– Bērnībā man bija daudz piedzīvojumu. Es biju ļoti atvērts bērns un patiesi ticēju, ka visa pasaule ir tikpat laba un gaiša. Īpaši atmiņā palicis viens smieklīgs stāsts. Man bija miniatūrs pūdelis Džūlija. Sunīte bija tik mierīga un paklausīga, ka pacietīgi piedalījās visās manās bērnības spēlēs. Es viņu ieliku ratiņos, uzģērbu cepuri, un mēs devāmies pastaigā pa pagalmu. Kādu dienu man pretī gāja nopietna, lietišķa sieviete. Tajā brīdī Džūlija izbāza galvu no ratiņiem un nošķaudījās. Sieviete pārsteigumā palēcās un iesaucās: “Ai, viņa ir dzīva?!” Sapratusi, ka tas ir īsts suns, viņa sāka smieties. Mēs smējāmies kopā, un es joprojām atceros šo atgadījumu.
– Kādas rakstura īpašības jūs visaugstāk vērtējat cilvēkos un sevī?
– Visvairāk cilvēkos es vērtēju cieņu. Man cieņa nav skaļš vārds vai vēlme izskatīties labākai par citiem. Tā izpaužas spējā cienīt, nepazemot un neapvainot citus, neuzskatīt sevi par pārāku, būt pieklājīgai un būt līdzjūtīgai. Ne velti saka: klusie ūdeņi tie dziļākie. Cilvēkam nav pastāvīgi jāpierāda sava vērtība. Šādus cilvēkus es patiesi cienu un cenšos viņiem līdzināties.
Marina TETARENKO
Foto no Kristīnes personīgā arhīva
Komentāri