Kad es mācījos skolā (es pabeidzu to pirms 15 gadiem), krievu valodas un literatūras stundas bija katru dienu. Mums ļoti patika šīs stundas, mēs cienījām šo priekšmetu skolotājus, jo viņi skaidroja mums dzimtās krievu valodas vārdu nozīmi, palīdzēja saprast krievu un ārzemju daiļdarbus, iepazīstināja ar dzeju, kas jāzina visiem izglītotiem cilvēkiem. Krievu literatūra ir katra cilvēka, kurš zina krievu valodu, kultūras kods. Un ne tikai! Es ceru, ka krievu valodas fakultatīva pretinieki ir pazīstami ar Tolstoja un Dostojevska darbiem. Ja nē, jūtu līdzi, jo krievu klasiku lasa un iestudē visā pasaulē. Šim zelta fondam dzimtās literatūras stundās pieskārāmies arī mēs. Mēs analizējām darbus, diskutējām ar klasesbiedriem. Tieši tādās stundās cilvēki sāk saprast, kas ir labi un kas – slikti. Tas netraucēja mums apgūt profesiju. Daudzi no mums kļuva par skolotājiem, ārstiem, juristiem, labi apguva valsts valodu un strādā Latvijas sabiedrības labā. Pagāja gadi, un līdz šodienai manam bērnam, kurš mācās 4. klasē, krievu valodas nodarbības bija tikai fakultatīvu veidā – dzimtās valodas apguve ir izslēgta no mācību programmas.
dzimtā valoda kā klupšanas akmens
Mēs jau ziņojām, ka Rēzeknes domes sēdē 29. februārī deputāti budžeta taupības nolūkā nolēma atteikties no daudziem izdevumiem, tostarp arī no latgaliešu un krievu valodas un literatūras fakultatīviem, kas jau sen radīja domes opozīcijas negatīvo attieksmi. Šodien mēs publicējam kāda bērna, kurš vairākus gadus apmeklēja šos fakultatīvus, mammas viedokli.
Komentāri