– Kā sākās jūsu ceļš uz medicīnu?
– Jau vidusskolā zināju un man bija liela pārliecība, ka iešu medicīnas virzienā. Mācījos sešus gadus Rīgas Medicīnas institūtā, pēc tam pabeidzu rezidentūru neiroloģijā. Studiju laikā strādāju arī reanimācijā. Mana pirmā darba vieta bija Viļānu slimnīcā, kur nostrādāju 16 gadus, no tiem desmit gadus – kā galvenais ārsts. Kopš 2003. gada uzsāku darbu Rēzeknes slimnīcā – sākotnēji uzņemšanā, vēlāk kā neirologs. Nākamgad būs jau 40 gadi, kopš strādāju par ārstu. Jau bērnībā rotaļlietas kļuva par pacientiem, pildspalvas – par šļircēm, bet īsta pārliecība par medicīnu parādījās tieši vidusskolas gados. Ar gadiem nāk pieredze, atbildība ir milzīga. Es nespēju iedomāties, ko es tagad citu varētu darīt bez medicīnas. Ārsts Staņislavs Stērninieks uzsver, ka ārsta ikdienā viņu vienmēr vairāk saistījis tieši praktiskais darbs, īpaši neatliekamā palīdzība un akūti gadījumi. – Mana stihija ir neatliekamā palīdzība – akūti stāvokļi, piemēram, insulti. Mani nepiesaista zinātniskā pētniecība – par to, kā kāda tablete iedarbosies, pēc cik ilga laika – to gan es laikam nevarētu izstrādāt. Pētot un ārstējot insultus, reizēm to robežu, kad neiroloģija savijas ar visu pārējo medicīnu, ir grūti novilkt. Ar gadiem ir nākusi pārliecība un drošība par saviem lēmumiem, taču savulaik mazāku slimnīcu dežūrās bieži vien esi viens – nebija kam pajautāt padomu un viedokli. Šeit savukārt situācija ir pavisam savādāka, ir komanda – ārsti ķirurgi, terapeiti un citi speciālisti. Ir nesalīdzināmi vienkāršāk, ir pieejama diennakts laboratorija, radioloģiskie izmeklējumi, tūlītēji apraksti, kā arī dežurējošais radiologs. Agrāk, lai noteiktu precīzu diagnozi, bieži vajadzēja pat nedēļu, taču tagad to iespējams izdarīt krietni īsākā laikā. Tajā pašā laikā pacientu skaits reģionālajā slimnīcā arvien pieaug, jo tās apkalpojamais reģions ir ļoti plašs.
Komentāri