– Par ko jūs sapņojāt kļūt?
– Bērnībā mani sapņi mainījās līdz ar mani pašu. Kad biju pavisam maza, gribēju kļūt par arhitekti, jo man vienmēr ir paticis radīt, iztēloties un ieraudzīt pasauli citādi nekā ierasts. Vēlāk, spēlējot rokasbumbu, sapņoju kļūt par treneri, jo man patika būt komandā un kopā sasniegt labus rezultātus.
Kad kļuvu par jaunieti un aktīvi iesaistījos nevalstisko organizāciju darbā, piedalījos projektos un brīvprātīgajā darbā, sapratu, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar darbu, kurā varu būt radoša un palīdzēt cilvēkiem. Tobrīd man šķita, ka tā būs skolotāja vai projektu vadītāja profesija.
Studiju laikā Rēzeknes Augstskolā arvien vairāk iesaistījos jauniešu centra aktivitātēs un vadīju nodarbības bērniem ar īpašām vajadzībām. Tieši šī pieredze man palīdzēja saprast, ka spēju pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Mani nekad nav biedējis atšķirīgais – cilvēki, kuri nerunā, neskatās acīs vai pasauli izjūt pavisam citādi. Gluži pretēji – man vienmēr ir gribējies atrast kopīgu valodu un palīdzēt.
Tieši tā sapratu, ka speciālais pedagogs nav tikai profesija – tas ir aicinājums.
Šodien esmu interešu izglītības metodiķe, speciālā pedagoģe un dažādu projektu koordinatore. Atskatoties saprotu – dzīve mani ir aizvedusi tieši tur, kur kādreiz klusībā sapņoju nokļūt.
– Kāds ir jūsu spilgtākais un neaizmirstamākais bērnības notikums?
– Man ir grūti nosaukt tikai vienu notikumu, jo visa bērnība šķiet kā viens liels, silts atmiņu stāsts.
Mēs augām laikā, kad nebija viedtelefonu un tikai retajās mājās bija dators. Lielākā daļa dienu pagāja ārā – pagalmos kopā ar draugiem, spēlējot spēles, būvējot “štābiņus”, izdomājot piedzīvojumus un, protams, arī pastrādājot kādu bērnišķīgu blēņu.
Īpašu vietu manās atmiņās ieņem vectēvs. Viņš mani iemācīja mīlēt dabu un parādīja, cik daudz skaista var radīt ar paša rokām. Viņa mazdārziņā pavadījām neskaitāmas stundas – tur iemācījos pacietību, darba tikumu un prieku par vienkāršām lietām.
Domāju, ka tieši šie bērnības mirkļi man iemācīja novērtēt cilvēkus, kopā būšanu un īstu draudzību.
– Kādas rakstura īpašības jūs vērtējat cilvēkos un sevī?
– Visvairāk cilvēkos novērtēju godīgumu, atklātību, neatlaidību un drosmi būt pašiem. Man ļoti patīk cilvēki, kuri spēj pieņemt citus, neskatoties uz viņu atšķirībām.
Ļoti apbrīnoju cilvēkus, kuri prot dzīvot vieglāk – nepazaudēt cilvēcību arī sarežģītās situācijās un katrā notikumā saskatīt iespēju augt.
Dzīvē esmu satikusi daudz cilvēku, kuri man iemācījuši vienkāršu, bet ļoti svarīgu patiesību – katra pieredze mums kaut ko māca. Pat grūtākie brīži agrāk vai vēlāk izrādās vērtīga dzīves mācība.
Arī sevī cenšos attīstīt spēju būt drosmīgai, uzņemties atbildību un nezaudēt ticību sev. Savukārt cilvēkiem, kuri ir dusmīgi vai negatīvi noskaņoti, es vienmēr novēlu mieru. Es patiesi ticu, ka laimīgs cilvēks apzināti otram ļaunu nenodarīs.
Marina TETARENKO
Foto no personīgā albuma
Komentāri