Arī šodien — roku rokā, kā toreiz, pirms 58 gadiem, kad deva solījumu būt kopā priekos un bēdās… Afanasija un Jefrems dzīvo nelielā mājiņā, pašā Ratnieku centrā. Te izauguši viņu abi dēli un meita, te pastāvīgi ciemojas, vecīšus apčubinot, kāds no pieciem mazbērniem vai septiņiem mazmazbērniem. Atbrauc, lai apraudzītu, palīdzētu, atvestu ne tikai kādu pilsētas gardumu, bet arī… ūdeni. Jā, Ratniekos ir ūdensvads, bet iznāk, ka šie divi cienījamie seniori nav nopelnījuši tos dažus metrus caurules, lai arī viņiem būtu ūdensvads, lai nebūtu jāiet pēc ūdens uz citu ciema malu. Mūsdienu cilvēki, sevišķi priekšnieku krēslos tikušie, neprot būt līdzcietīgi. Bet Afanasija un Jefrems nesūdzas. Nē. Smagais darba cilvēka mūžs viņus mācījis paciest, vispirms pasniegt palīdzīgu roku otram, par sevi nedomājot… Neprotam, ak, kā mēs šodien neprotam novērtēt mūsu vecākās paaudzes mūža devumu valstij, ciemam, cilvēkiem līdzās. Tā skrienam, tā steidzamies, ka aizmirstam pateikt pat vienkāršu paldies. Vismaz par to, ka viņi bija un ir.
Māra NIZINSKA
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri