Esmu otrās grupas invalīde (arodslimības sekas). Uz poliklīniku jādodas diezgan bieži. Agrāk nebija problēmu, gāju uz pieturu pie “Lanas” aptiekas, kāpu autobusā un — līdz poliklīnikai. Tagad tāda maršruta nav, jāiet kājām (soliņu, kur varētu apsēsties, arī nav). Bet man kājas slimas, grūti staigāt. Tas man, invalīdei, ir īsts moku ceļš.
Vēl trakāk ir ar atpakaļceļu. Pie poliklīnikas jākāpj 21.A autubusā un jābrauc uz staciju “Rēzekne-2”. Tur jākāpj ārā un jāgaida tāds, kas der. Uzreiz to pat aptvert nevar. (Bet ko darīt svešiem ļautiņiem, kuri ierodas stacijā no citām vietām? Daudzi esot ne vienreiz vien uz Tūmužiem aizbraukuši.)
Cik gan debilam jābūt tam cilvēkam, kurš Tūmužu autobusu ne pa taisno uz centru, bet uz “Atpūtu” novirzīja!
Bet atgriezīšos pie tiem, kuriem jābrauc uz poliklīniku, slimnīcu un atpakaļ uz centru…
Biju domē, pieņemšanā pie priekšnieka. Vieglāk nekļuva…
Gribu zināt, kurš konkrēti izdomāja tādu cilvēku spīdzināšanas veidu.
Malvīne
Komentāri