Rēzeknes slimnīcā viņi parādās reizi nedēļā, noteiktā laikā nāk uz Bērnu nodaļu kā parasti apmeklētāji. Bet pēc pusstundas gaitenī parādās Žuka un Kņope. Medpersonāls viņām pastāsta, kurās palātās ir bērni, kuriem vajadzīga palīdzība, un priekšnesums sākas. Saka, ka “teātris sākas no garderobes”. Kņopes un Žukas teātris sākas pie palātas durvīm, turklāt pie katrām durvīm savādāks. Es nestāstīšu to, kas notika katrā palātā. Pateikšu tikai to, ka man un Laumai (pirmklasniecei, kura izlūdzās, lai vecmāmiņa ārste paņem viņu uz slimnīcu paskatīties uz dakteriem klauniem) bija ļoti interesanti vērot viņu darbu. Turklāt mēs arī pašas labprāt tajā piedalījāmies: palīdzējām ķert lielos burvju ziepju burbuļus, izdomājām vārdu dinozauram, izvēlējāmies burvju tetovējumu, kuru četrus gadus veca meitenīte uzzīmēja Kņopei uz rokas, pirms tam klausoties padomos, kā telefonā mācīties angļu valodu (viņas mamma, klausoties meitas sarunā ar klauniem, knapi valdīja smieklus). Vēl mēs spēlējāmies ar Žukas burvju bumbiņu, kas nez kāpēc klausīja tikai viņu un vienmēr ripoja uz viņas pusi, tikko viņa izteica maģiskos vārdus: “Kis-kis-kis!”
DAKTERIS, KURŠ ĀRSTĒ AR SMIEKLIEM
Pirmo reizi dzirdot vārdu savienojumu “dakteris klauns”, biju ļoti izbrīnīta — kas tas tāds? Ārsts? Vai klauns? Un ko viņš ārstē? Atceros, nolēmu, ka tā ir kaut kāda akcija, kaut kas līdzīgs Salatētim un Sniegbaltītei Ziemassvētkos. Un aizmirsu par to. Taču nesen intervijas laikā slimnīcā pēkšņi atcerējos par šiem ārstiem un pajautāju, vai tādi strādā arī Rēzeknes slimnīcā. Izrādās, strādā, un ar viņu darbu apmierināta gan administrācija, gan personāls, mediķi un pacienti. Es ļoti gribēju iepazīties ar dakteriem klauniem.
Komentāri