Koļeņc tyku leidz Istalsnas stacijai, nu kuras Osvalds braukōja iz Reigu, pagōja puse dīnas. Naplānoti tyka apmaklāts majestatiskais senejūs latgaļu piļskolns aiz Lelō Ludzas (Iļžas) azara — Keišu kolns. Ari mōceitōjs, kuram nūbolsōju iz ceļa, beja sajyusmynōts, staigojūt pa piļskolnu. Malnais talars pleivōja vējā… “Ite beja senejō Ludza,” es jam stōsteju. Uz vysom pusem speidēja saulē zyli azara yudini. Īspaideiga vīta. Nu šejīnes vērsaits pōrvaļdeja senejū nūvodu. Te kotram byutu jōpabyun pošam — sovā sirdī jōīlaiž breineigō vīta. Tykom leidz Ivdrim, i myusu celi škeirēs. Eimu pa lelceļu iz Istalsnu. Iz Krīvijas šosejas nivīnas mašinas. Jūceigi. Agrōk smogōs fūras brauce vīna pēc ūtras. Dzili mežā atrodu Ivdru kopus. Greitāni, Dalibo, Breidaki — zam vacōm prīdem. Istalsnas bazneicu remontēja: durovas vaļā. Vacī kūki apleik nūgrīzti — tys mozynōja senejū pīviļceibu. Saule karsēja. Kiukōja dzaguzes, dzīdōja laksteigolas. Kolni un pļovas — dzaltoni nu pīninem. Goda skaistōkais laiks… Stacejā vīna sīvīte vēļ pīminēja Osvaļdu: “Oi, kur tys laiks, ka jys te staigōja!” Maņ beja jōīt gar slīdem lobu gobolu, tod — pa pļovu. Saulē speiguļōja ezereni, kū beja izracis Roberts Kravaļs — Špeneru lidōtōjs. Mōla klāva sīnā īmyurāts “2001. g. Špeneri”: tymā laikā Roberts ite lidōja augši pōr teirumim ar sovu motodeltaplanu. Beja īsaukts par Špeneru lidōtōju. Mōja cīši gleitā kolnā. Vaci kļovi i bārzi. Bolts krysts pi sātas. Pi durovu dakōrta glezna — pučes. Stendi ar Latvijas aviatoru aprokstim. Kārlis Irbītis… Skumeiga mōja bez saiminīka. Jys nūmiris Jelgavā, tī paglobōts. Meita — Anglijā, pagaidam mōju napōrdūd. Miļzeigas prīdes. Špeneru kopi. Ite guļ Osvalda senči. Kravali, Tihovki, Stjade, Piševi. O, iz divim kopim — Saule! Cik rats, smuks uzvōrds, latvisks. Raimonds Vits Surkovskis — Ludzas sovaidnīks — beja sabiļdējis malnboltas biļdes ar sovim kōjomceļōjumim. Maņ tyka jō fotoalbumi. Beja biļdes ar dubļainu pavasara ceļu, vacas sātas ar skaidu jumtim. Vaci kūki… Kaļneni naīrosti gludi. Apstrōdōti. Uz vīna — mōja ar skaidu jumtu, klāvs. Pōrs kūki, mozs celeņš. I uzroksts — “Dzejnīka Osvalda Kravaļa sāta Potorovā.” Aizgōju garom valna pādas akmiņam līkņā. Kolnā vacō ceļa vītā — Osvalda stateitī ūzuli. Sātas vairs nav. Bolkas nūjauktas un aizvastas. Mōla pūdu lauskas.. Nu tim pūdim Osvalds dzēre pīnu… Miļzeigs cereņu kryums. Vīnūs zīdūs. Īgremdeju seju… īvalku dzili elpu — lai nūreibt nu Osvalda sātas burveibas. Nasagrib īt prūjom. Līkās, cik te seņ ar Oskaru Seikstu bejom iz ritinim — sātai vēļ beja sīnas. Ite dzeivōjis ari slavonais Nērzas azara gleznōtōjs Ēriks Krasts: Osvalds beja jū izmytynōjs. Īdams pa ceļu, atsavērūs — zylūs cereņu koponas palyka kaļneņā Osvalda sātā.. Skumeigi. Dreiži “zvīdru mežs” nūsegs itū vītu.. Reizi pi Nērzas nūstopēju šoferi. Jys stōsteja, ka bērneibā dzeivōjis pi dzeda ar babu Turčinovas muižā. Daudz vacu kūku. Zynōju, kur īt. Nu Pōtorovas — pa kreisi. Gōju tōli — pa meža vedēju ceļu. Fermas sīnas. Gleita tukša sāta kolnā — “Pabērzi”. Pakaļnē — vaci kūki. Pēc tim var pazeit muižas vītas. Vaci akmiņu pamati, sakrytušas bolku sīnas. Ūzuls — trejūs tvērīņūs! Vaci kļovi. 100-gadeigs kastaņs i ōbuļneica. Cik te agrōk beja skaisti… Atpakaļceļā — apsastōja vīglō mašina. Mežsorgs brauce iz Rēzekni. “A zyni, aiz tōs muižas ir kūka kapleica ar bļakas jumtu, vydā — krysts,” jys saceja. Vajadzēs atrast. Vysu ceļu caur Ņukšim i Gaveikim mes runōjam par sovim atrodumim. Par breineigū Latgolas dobu. Par vysaidim ratumim — kūkim, akminim, vacim myurim dzili mežūs. Vysa karte jam beja plokonajā datorā, kur uzreiz maņ parōdeja sovus atrodumus. Itai vysa dīna maņ pagōja zam breinumu un sakriteibu zeimes. Izlaide mani Ivars pi sorkonōs bazneicas. Ceļōjums beja golā. Tys nūzeimej jauna ceļōjuma sōkumu. Atrast Turčinovas muižas vacū kapleicu! Tūs akmiņu myurus. “Ka braukt nu Bōbīšim — pa labi.” Pusūtra metra augsti akmiņu myuri nu miļzeigim akminim. Apleik — nivīna ceļa. Meža vydā! Daīs sameklēt! Paļdis Dīveņam! Paļdis Ivaram!
Ilmārs SILKĀNS
Komentāri